Septembrī bija tādas dienas, kad nez kādā veidā mūsu koju istabiņā parādījās bizbizmārītes. Apmēram 3 dienas. Un katru dienu pa mārītei.
Tad ilgu laiku nekā, jo laiks palika aukstāks, un nācās mūsu "šķirbainos" logus aizbāzt ar papīra dvieļiem.

Tagad viena ir atgriezusies. Diez vai tā bez jebkāda "ēdiena" istabas apstākļos būtu izvilkusi 2 mēnešus.
Nezinu, no kurienes viņas te rodas.

Mārīti aiznesu un uzliku uz virtuves palodzes. Pagaidām turpat vien atrodas, bet nu.. gan jau.

---
Mammai mūžīgi izdodas mani sadusmot, izbesīt vai kā citādi sabojāt garastāvokli.

"Nu tu šodien rakstīsi kādu referātu? nu un kad konsultācijas? Nu tev jāuzraksta, aizej pie viņa utt.
Lai būtu labas atzīmes!"

Bļa.
Ja nevari nekā palīdzēt, tad nevajag arī mani mācīt, kas man jādara, pie kā uz konsultācijām jāiet, un kā jāmācās.
Tā jau ne santīma no viņiem neņemu ne uz studijām, ne uz dzīvošanu. Bet nē - "Lai būtu labas atzīmes!!"