Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu mazliet īgna uz sevi - par to, ka tik viegli aizraujos, par to, ka naksnīgo žūpošanu sekas galvā, kuņģī un sejā jūtamas ilgāk kā studiju gados, par to, ka māja atkal brēc pēc izmēšanas.
Toties šodien man bija lieliska stunda, dzerot pienainu kafiju ar AT. Kaut arī mūsu sarunas man vienmēr uzjundī kādu nostalģiju pēc zaudētās paradīzes, sāpīgo apjausmu, par ko esmu pārvērtusies, kopš plnībā atmestas jelkādas akadēmiskās espektācijas un plāni, - ai, bet toties pēc tam gribas palasīt kaut ko apcerīgāku par daiļliteratūru, pazūd mokošās bailes, ka mans viedoklis par jelkādu tēmu var būt tikai banāls un sekls, tāpēc gudru cilveku sabiedrībā noklusējams, un vispār, un vispār.
Varbūt rudenī atkal atjaunoties maģistrantūrā?