Dzīve

Šodien kārtējo reizi devos pie zobārsta savā šī gada lielajā labošanas kursā

rezultātā atrados slimnīcā, kur ķirurgs man lauza atpakaļ vietā žokli, kas bija izmežģīts :D (tgd smieklīgi, bet tajā brīdī trīcēju kā apšu lapa un asaras bira kā pupas)

tātad - tas notika, jo tā kā pašiem pēdējiem zobiem man taisīja ļoti sarežģītu procedūru, kuras laikā aptuveni 1,5 h jātur plati atvērta mute, žoklītis vnk iekārās ne tajā vietā.. tad kad man sāka palikt slikti, un tika izņemti visi pričendāļi no mutes, lai varu aizvērt muti, man nācās tikai ar pusatvēru muti nomurmināt : "nevaru...". neizdevās arī pēc otrā un trešā mēģinājuma - diagnoze - izmežģījies žoklis

ļoti operatīvi poliklīnikas ķirurģe ieradās, bet diemžēl viņai nepietika spēka, lai to izdarītu mani neiemidzinot

tādēļ tiku aizvesta uz slimnīcu, kur mani ķirurgs, liels un spēcīgs vīrietis, ar ceturto reizi ielauza manu žoklīti vietiņā. Tajā mirklī, jūtot, ka varu aizvērt muti, plati pasmaidīju un bezmaz iekliedzos: "aa, paldies jums!!!"
smieklīgākais ķirurga citāts, mirklī, kad viņš kādu otro reizi sāk spiest manu žokli uz leju: "kā Tevi sauc?" normālā situācija jau ok., bet nu žoklis ta man bija izmežģīts un parunāt nevarēju. Turklāt viņš ieteica man nākotnē pārāk plaši nežāvāties.

tas tā īsumā. Bet tā kā man mutē tgd ir puslabots zobs, tad rīt došos atpakaļ uz kabinetu, lai ar bailēm pavērtu savu muti