varu mīlēt arī no attāluma un klusējot. bez tēliem, vārdiem un darbībām. neredzamā, nedzirdamā un nejūtamā veidā. it kā es būtu kādā tukšā istabā nolicis uz plaukta tukšu vāzīti kaut kādu, istabu aizslēdzis, bet pats dzīvotu tālāk kaut kur citur ārpusē. es staigāju, guļu, ēdu, viskautko citu daru ko nu cilvēki dzīvē dara, bet tukšā vāzīte pa to laiku visu laiku stāv tajā tukšajā istabā. nu varbūt ne gluži tukša tā vāzīte, vāzītē mana mīlestība iekšā. cits nekas gan ar to nenotiek, viņa tur vienkārši ir un viss. un man ar to pilnīgi pietiek.

tikai viena sajūta man brīžiem - ka tā vāzīte uzsilst. tas māls vai porcelāns, vai metāls, vai stikls, no kā nu viņa tur veidota, vienalga. bet tā jau tikai mana iekšējā sajūta, jo pats es staigāju apkārt it kā nekas nebūtu noticis, tikai no attāluma jūtu ka uzsilst un viss. pēc tam atkal atdziest. bet ir. citi? ko citi? citiem vispār nekādas daļas un nekādu traucējumu.