aptumšotā versija -

jau nedēļu vārgstu ar kaut kādu neizprotamu ligu - dakteris teic 'leichte erkältung' un izraksta man 5 dažādus inhalatorus un aerosolus, no kuriem nopērku vienu, jo zinu, ka, nepalīdzēs viens, arī pieci nepalīdzēs. daudz guļu, būdams uz slimības lapas, tas ir labi, daudz lasu, tas arī labi, tikai strādāt nespēju, bet to var iedzīt.

aizpagājušnakt pie manis sapnī atnāca mirušais vecaistēvs un vecmāmiņa; nē, drīzāk es aizgāju pie viņiem - pa tādu zemes strēmeli, ko no abām pusēm nodalīja daugava - tā izskatītos lucavsala, ja būtu šaura šaura; arī vidū tai bija ūdens kā tādā izfrēzētā sliedē; loģikas tai visā nekādas, jo šī pussala, ja bērnības atmiņas mani neviļ, nekur neved. es ienācu mājā (tā bij uz mata kā mūsu lauku māja ogres rajonā, nezinu, kā tā tur gadījās). tur jau viņi bija: vecāmāte tāda pati kā bērnībā, pirms zaudēja prātu, gadus sešdesmit veca, viņa bija kaut kur fonā, bez izteiksmes, kā apkārtnes gaiss, kas top manāms tikai tad, kad tā trūkst; vecaistēvs gan "centrā", tāds kā pirms nāves, uz gadiem deviņdesmit, viņš gulēja bez segas lielā platā gultā, mugurā vien savalkāts apakškrekls, gaŗas apakšbikses, arī, šķiet, vilnas zeķes, viss tāds nevīžīgs, sirmiem rugājiem apaudzis, kā jau cilvēks, kas vairs neseko līdzi savai ārienei. dzīvesguris. labs. es zināju - viņš jūt manu klātbūtni. es atlaidos viņam blakus tai gultā un skaļi pateicu pie pašas auss, lai viņš sadzird: "es tevi mīlu". un viņš atbildēja ar to pašu. un tad es pamodos un nodomāju, ka tā mirušie dzīvo mūsos.