7.Ilze Jansone. Umurkumurs. Ardievas feminismam.
Kārtējie stāsti, tomēr patika mazāk. Ārkārtīgi daudz cigarešu dūmu, sailgojos pēc lielas palodzes. Viņpus stikla vairāk piedūra.
Tomēr bija viens fragments, kurš gluži kā pa galvu sadeva:
"Kā tad lai bandinieki zina, kurš viņu Tēvs, kura - Māte, ja tie vairs nav atsķirami un šķietas saplūduši vienā? Varbūt tās kroņa pumpiņas beidzot ir pazudušas un bandinieku maldināšanas laiks pienācis itin ka rotaļājoties, - kādvakar vajadzētu pārbaudīt un glābt, kas glābjams, līmēt figūriņām apakšā zamša ripiņas un ķipināt pumpas , kaut vai tālab, ka arī nieka priekšmetu glābšana piešķir labi padarīta darba apziņa. Šī darba apziņa ir iesūkusies manās asinīs, kā ikvienam divdesmitā gadsimta iemītniekam - nemūžam nepadarāmā darba vainas apziņa, kuru glābt spējīgi tikai šie sīkumi, šīs pielīmētās ripas un pumpas, pārveidoti priekšmeti un telpas, kas vismaz minūti sniedz apziņu par ilgstamību ."
8. Robert Louis Stevenson. Dr Jekyll and Mr Hyde.
Vai nu par īsu, vai nu īsti nepatika valodas plūdums, bet grāmata nešķita klasikas vērta.
9.Arno Junze. Gardo vistiņu nedēļa.
Gaidīju kaut ko vairāk, bet varbūt tas tāpēc, ka stāstu notikumu laikā es biju pavisam bērns, un tādēļ nav tās sasaistes un sentimenta ar tad notikušo.
10. Gundega Repše. Vīrs tapīrs un citas radības.
Grāmatas noformējums ir tīkams ne tikai no ārpuses vien, katra lapa bija daiļi noformēta. Lasījās viegli, valoda plūda un es atminējos savus piedzīvojums ar zvēriem un to, ka tie ietekmējuši manu dzīvi.
11. Jānis Joņevs. Jelgava 94
Šī man vienkārši bija jāizlasa - mansards, metāls, Jelgava. Lasīju un domāju, vai man šī grāmata liekas tik tuva, jo pati klausos šo mūziku un esmu no Jelgavas. Kāda man tā škistu, ja es dzīvotu piemēram savos laukos un klausītos ko citu. To es, protams, nekad neuzzināšu. Tomēr savā subjektivitātē ieniru šajā grāmatā un tā škita kas pazīstams. Tagad ļoti gribas festu, Skyforger un pilnīgu ārdīšanos un atslēgšanos no visa.
12. Eduards Aivars. Minimas jeb zemestrīce zābakā.
Vēl viena grāmata, kur daudzas vietas ir Jelgavā. Šo grāmatu lasot brīžiem apstājās laiks, bet tā kā biju darbā, brīžiem nācās iemest aci arī kādā citā grāmatā, jo laiku darbā kaut kā vienmēr gribas dzīt uz priekšu. Mazliet asociēcijas ar Šlāpina klabes ierakstiem, mirkļa idejas, pārdomas, komentāri. Atcerējos savus vidusskolas dzejas laikus un iedomājos, ka varētu atsākt pierakstīt savas idejas, kaut vai tikai priekš sevis.
13. Ērihs Marija Remarks. Laiks dzīvot un laiks mirt.
Trešā izlasītā Remarka grāmata, otrā kuru izlasīju tualetē. Patīk man viņš. Tomēr vienā brīdī, zinot, ka mani sagaidīs beigas Remarka stilā, tomēr gribejās klišejiskās laimīgās beigas, bet īstās beigas savā poētismā tomēr arī bija ok un es nepaliku pavisam sagrauta.
Kārtējie stāsti, tomēr patika mazāk. Ārkārtīgi daudz cigarešu dūmu, sailgojos pēc lielas palodzes. Viņpus stikla vairāk piedūra.
Tomēr bija viens fragments, kurš gluži kā pa galvu sadeva:
"Kā tad lai bandinieki zina, kurš viņu Tēvs, kura - Māte, ja tie vairs nav atsķirami un šķietas saplūduši vienā? Varbūt tās kroņa pumpiņas beidzot ir pazudušas un bandinieku maldināšanas laiks pienācis itin ka rotaļājoties, - kādvakar vajadzētu pārbaudīt un glābt, kas glābjams, līmēt figūriņām apakšā zamša ripiņas un ķipināt pumpas , kaut vai tālab, ka arī nieka priekšmetu glābšana piešķir labi padarīta darba apziņa. Šī darba apziņa ir iesūkusies manās asinīs, kā ikvienam divdesmitā gadsimta iemītniekam - nemūžam nepadarāmā darba vainas apziņa, kuru glābt spējīgi tikai šie sīkumi, šīs pielīmētās ripas un pumpas, pārveidoti priekšmeti un telpas, kas vismaz minūti sniedz apziņu par ilgstamību ."
8. Robert Louis Stevenson. Dr Jekyll and Mr Hyde.
Vai nu par īsu, vai nu īsti nepatika valodas plūdums, bet grāmata nešķita klasikas vērta.
9.Arno Junze. Gardo vistiņu nedēļa.
Gaidīju kaut ko vairāk, bet varbūt tas tāpēc, ka stāstu notikumu laikā es biju pavisam bērns, un tādēļ nav tās sasaistes un sentimenta ar tad notikušo.
10. Gundega Repše. Vīrs tapīrs un citas radības.
Grāmatas noformējums ir tīkams ne tikai no ārpuses vien, katra lapa bija daiļi noformēta. Lasījās viegli, valoda plūda un es atminējos savus piedzīvojums ar zvēriem un to, ka tie ietekmējuši manu dzīvi.
11. Jānis Joņevs. Jelgava 94
Šī man vienkārši bija jāizlasa - mansards, metāls, Jelgava. Lasīju un domāju, vai man šī grāmata liekas tik tuva, jo pati klausos šo mūziku un esmu no Jelgavas. Kāda man tā škistu, ja es dzīvotu piemēram savos laukos un klausītos ko citu. To es, protams, nekad neuzzināšu. Tomēr savā subjektivitātē ieniru šajā grāmatā un tā škita kas pazīstams. Tagad ļoti gribas festu, Skyforger un pilnīgu ārdīšanos un atslēgšanos no visa.
12. Eduards Aivars. Minimas jeb zemestrīce zābakā.
Vēl viena grāmata, kur daudzas vietas ir Jelgavā. Šo grāmatu lasot brīžiem apstājās laiks, bet tā kā biju darbā, brīžiem nācās iemest aci arī kādā citā grāmatā, jo laiku darbā kaut kā vienmēr gribas dzīt uz priekšu. Mazliet asociēcijas ar Šlāpina klabes ierakstiem, mirkļa idejas, pārdomas, komentāri. Atcerējos savus vidusskolas dzejas laikus un iedomājos, ka varētu atsākt pierakstīt savas idejas, kaut vai tikai priekš sevis.
13. Ērihs Marija Remarks. Laiks dzīvot un laiks mirt.
Trešā izlasītā Remarka grāmata, otrā kuru izlasīju tualetē. Patīk man viņš. Tomēr vienā brīdī, zinot, ka mani sagaidīs beigas Remarka stilā, tomēr gribejās klišejiskās laimīgās beigas, bet īstās beigas savā poētismā tomēr arī bija ok un es nepaliku pavisam sagrauta.
Ko klausies?: shuffle
.neklusē.