| |
[1. Sep 2008|10:48] |
|
Tikai Dievs zina, kāpēc es tik ļoti pārdzīvoju par veciem cilvēkiem. Tikko redzēju onkulīti kioskā, kurš vispirms meklēja avīzi stendā, tad pārdevēja viņu pagrūda, jo viņai vajadzēja tikt viņam garām. Un tad es priekš sevis noformulēju domu - reiz pienāk laiks cilvēka dzīvē, kad tu vairs netiec līdzi tam tempam, pēc kāda dzīvo lielākā daļa sabiedrības. Tas ir diezgan neizbēgami, bet kā lai ar to sadzīvo? |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/118663/8161) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sw |
|---|
| Date: | 1. Septembris 2008 - 11:18 |
|---|
| | | (Link) |
|
Man šķiet, viņi sāk dzīvot savā pasaulē.
Kādu laiku jau var, bet tik un tā tev kādreiz ir jāaiziet pēc maizes un piena uz veikalu un viss, kas ir aiz tava dzīvokļa durvīm, dzīvo pēc tā cita tempa.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/79029/124) | | From: | merlot |
|---|
| Date: | 1. Septembris 2008 - 12:52 |
|---|
| | | (Link) |
|
Es sevī reizēm jūtu nepacietību, mokos par to briesmīgā kaunā un sirdsapziņas pārmetumos. Bet augusta sākumā izlasīju grāmatu "Būt kopā un viss" un, manuprāt, tajā ļoti labi ir stāstīts par to, kā jūtas veci cilvēki un kā tiem, kas dzīvo straujāk, ar viņiem veidot attiecības, lai visi būtu laimīgi. Man tiešām palīdzēja.
Man arī vienmēr ļoti iežēlojas sirds par veciem, vārgiem cilvēkiem kaut kur uz ielas vai veikalā. Kaut kā liekas, ka viņi ir ļoti vientuļi, ja reiz paši devušies iepirkt dienišķo pārtiku, bet varbūt vienkārši grib izjust sevi sabiedrībā. Un viņi izskatās vientuļi, žēlīgi, nevarīgi un reizē mīļi. Gribas viņus samīļot. :) | |
