bioluminiscence -

Pēc raudāšanas un vakarnakts miega avansa atdošanas, atgriezās iedvesma. Paredzamais brīnums, kad nosauc vārdos to, kas fonā veido nemitīgu skumju sajūtu vēderā. Rakstu lapu pēc lapas, piepeši visi vadiņi un pētījuma atsevišķās daļas saslēdzas vienā virknē. Vismaz tā šķiet šovakar, kas zina, kā būs pārlasot rīt. Komūna palēnām atdodas miegam, bet es atnesu galda lampu uz dzīvojamo istabu. Siltākai gaismai.
Steigā veru vaļā cibu un nejauši atveru violeto lapu. Biežāk lietotā klabes adrese, protams, ir viņas profils, kuram atsekoju jau pirms vairākām dienām. Protams, izlasu visu, ko nebiju vēl.. Viegli trīcu pēc tam, nav ne mazākas jausmas kādēļ. Pirmīt, pirms lasīšanas, iedvesmu zenītā nedomājot paņēmu telefonu un aizsūtīju apskāvienu, pēc brīža izdzēsu to.

Es neticu tam, ka kāds zaudē jebkuru cilvēku. Nezaudē arī tos, kurus vēl nepazīst, kur nu vēl tos, kuri ir/bija svarīgi. Bet, runājot cilvēciski, droši vien jā, es kaut kādā mērā esmu zaudēta. Es esmu par vecu, lai spēlētos, lai slepenotos, lai tikai caur abpusējiem flirtiem teiktu un beigu beigās nepateiktu, paturētu pie sevis to, kas ir svarīgs, ko es gribu. Lai gaidītu brīnumus tur, kur cits tos nejūt. Var jau sākt domāt par mainīgo pasauli un to, kā brūk vecie attiecību modeļi un veidojas jaunas neredzētas formas figūras un saiknes, bet reizēm, vai drīzāk visbiežāk, tie tikai ir moderni maskēti maldi. Dzīve nav tā bērnības spēle, kurā zaudē tas, kurš paliek bez pāra. Šaubu brīžos, kad ir grūti noturēties un es skatos uz saraksti, domās ko rakstot, es atmiņās piesaucu pēdējo tikšanos. Es atceros, kā valdot asaras un ar skumjām, kas bija sasniegušas fizisku sāpju līmeni, atceļā meklēju laimītes ziedoņdārzā, bet atradu tikai nelaimītes (latviešu slengā - ceriņzieds, kurā vainaglapu skaits ir <4), kuras nenoplūcu, jo nelaime vienmēr zināmā mērā ir izvēle.

Joprojām viegli un spēcīgi trīcu.