nelasilasi - Grāmata

Jērans Tunstrēms. Mēnesspiens.

Es nezinu, kas man patika vairāk - tas un tie, par ko tiek rakstīts, vai tas, kādā veidā tiek rakstīts.
Bet patika gan, šī grāmata mani sasniedza ar savu vienkāršo skaistumu.
Tajā ir kaut kas ļoti mans.

"Mani pirksti smaidīja, tie aizvēra logu tā, lai es netiktu pamanīts."
/J.T./

"Putniem ir jālido. Putniem nav klusu jātup uz kāda akmens ar skatu pār virsājiem, kalniem un bangojošu jūru, blakus kādai domās iegrimušai būtnei."
/J.T./

"Kāds klusums tik neizplatījās islandiešu mājās tajā pēcpusdienā! Iedzīvotājiem aizrāvās elpa, viņu dvēseles ar klusu šalkoņu pacēlās gaisā un pa visiem logiem Reikjavīkā, Akūrejrī un Būrgarnēsā devās uz tuvāko krastmalu, un klausījās tieši šajā klusumā, kas bija jūrnieku atraitņu, bērnu un vecīšu klusums, laivu pukšķināšanai aizskanot tālumā."
/J.T./

"Neviens neliekas ne zinis, ūdens un akmeņi sastopas, kaut kas, ko mēs saucam par laiku, tek gar mugurkaulu, bet neviens neliekas ne zinis."
/J.T./

"Tāda viņa ir arī šodien, Žiljeta, kad vakara lampa ir iedegta un es ar mazo pirkstiņu glāstu viņas auguma krasta līnijas. Tās tur guļ, elpojuma stiprais vējš norimst, nāk nakts."
/J.T./