Neirožu spēļu laukums

So, iemalkošu mazliet Jameson un sarkano tēju un uzrakstīt kādu review.

Ko lai saka. Man nekad nav patikuši pasākumi, kuri tiek ilgi gaidīti, jo tad tu ar tiem sāc saistīt kādas nebūt cerības. Iegadījās šausmīgi draņķīgi laika apstākļi, kas dažbrīd ietekmēja garīgo, bet savādāk , galu galā, bija oki.

Sākšu ar negatīvo, lai nobeigtu ar patīkamākām lietām. Patiesībā vienīgais metamais akmenis, ja neskaita māti dabu, kura man spītē, būs Fonteina virzienā. Tas, ka mazliet pieskaroties tualetes papīra turētājam, aizkaru stangai, tie vienkārši gāzās nost, mani netraucē, ne arī tas, ka logu nevar normāli aiztaisīt, un jāsauc meistars, kurš spītīgi komunicē tikai angliski, lai gan padoties tas viņam nepadodas itin nemaz. Nē, bet gan apkures sitēma, kuras pamatā Jotul krāsniņa - ir jeb nu auksts jeb pilnīga bezgaisa pirts. Tad nācās izvēlēties vai dragāt apkārt pa lietu vai smakt.

Starp citu, biju sagatavojies bargajam piejūras klimatam. Silts un gandrīz nekāda vēja, ja neskaita pašu sestdienas vakaru, kad vējelis manam lietus mētelim plēsa ārā pogas < burtiski >.

Piekopu arī sociālā varoņa lomu - glābu pļēguru - makšķernieku, kurš uz karostas Ziemeļu mola bija iesvempies starp akmens buķiem, bet pecāk arī noslīdējis līdz pašam ūdenim. ( glābšanas dienests nekāds ātrais nebija, so to arī nesagaidīju, un Kleins, tas kurš Tomass, nebija nekāds aktīvais glābējs ).

Viss pārējais; sākot ar nepārejošo mīlu pret Liepāju, ceļabiedru, gaisu, kas ļauj uzelpot un izraušanos no ikdienas bija super.
Tikai vajadzētu iemācīties valdīt pār iekšējām izjūtām un brīžiem neizgāzt tās uz cilvēkiem, kuri ne tuvu nav pie tām vainīgi.
Foto coming soon.

P. S. Blice ar nosaukumu ar nosaukumu Coming soon sāk šķist pat klausāmi