Gāju uz teātri, izdarīt visādus labdarbus - norezervēt biļetesbrr  vecākiem uz Soņu un sagādāt mums pašiem ielūgumus uz Puspieturu, bet viss izvērtās tā, ka aizgāju 11os noskatīties Zilā kalna Martu. Ko lai saka - pašā saknē izrāde atkal ir izteikti Hermaniska, tobiš, stāstošā izrāde.  Tomēr papildināta ar visādām skatuviskiem aci piesienošiem elementiem un izdarībām ir baudāma un  vairāk vai mazāk notur savā varā.  Man  īpaši veiksmīga nelikās mūzikas izvēle, šeit domājot  ierakstu mūziku, jo abas dzīvajā  izpildītās dziesmas aiziet  kā un kur vajag. It sevišķi jau pirmā.  Kā  jau Hermaniska izrāde, arī šis ir  aktieru ansambļa, ne atsevišķu zvaigžņu parāde. Bet, ja man tomēr jāpiesienās, tad man šķiet Ka E. Kļaviņa pārspīlēti mēģina spēlēt  neglītu un jocīgu personāžu, savukārt S. Zvīgule  brīdī, kad stāsta par Martas krāsu izpratni ir pārlieku  (un nepamatoti)  emocionāla.
Bet kopumā izrādei ir tāda skumji gaiša noskaņa. Un par mazo, pavisam vienkāršo elementu iespraušanu īstajās vietās man jāsaka paldies A. Hermanim. Un tā katra paša izaudzētā čūska sevī, ko izrādes gaitā, katrs no sevis izdabū ārā, arī ir iedarbīgs un sajūtas/pārdomas raisošs moments.
Kopumā, ne ar ko pārāk nepārsteidza, bet patīkamu sajūtu un minimālas pārdomas izraisīja.

Tags: teātris