chrono - Vārdi, kas rakstīti ūdenī

Laikam ir jāpiebilst, ka ar šīm iekavām es iekļauju sava prāta un sajūtu veidojumus par tēliem un notikumiem, nevis autobiogrāfiskus dienasgrāmatas ierakstus. Ja nu kāds tiecas pārprast.

[..] Vakar man paziņoja, ka es nedrīkstu lietot vārdu "depresija" sava stāvokļa apzīmēšanai un, ka šajā pulciņā es būšu tikai tad, ja mani beidzot klīniski atzīs par minētās slimības nēsātāju. Es sajutos izstumts no vēl vienas kopienas un atkal kaut kur pa vidu. Kā līnija, kurai neviens negrib ļaut tapt par plakni. Pa vidu tiem, kas sevi definē kā dzīvesprieka starotājus un tiem, kas ar augstu paceltu galvu nēsā ciešanu krustu. Un ne vieniem, ne otriem es nepatiku. Šķiet, ka viņi sajuta manu nepiederību to vidū kā tik tikko gaisā jaušamu puvuma smaržu nekrofīls. Par šo runājot, reiz, būdams zaļojošs pusaudzis, es tiku spēlējies ar domu par nekrofīliju. Tas nebija nekas neparasts, jo prātam savam es izlaidu cauri visas man zināmās deviācijas, kamēr neatradu veidu kā "nolaist tvaiku". Pieaugot gan es kļuvu gaužām garlaicīgs un seksualitāte nostabilizējās par ārkārtīgi parastu. Diemžēl. Varbūt ja tā tāda nebūtu, tad vismaz caur to man būtu iespēja atrast sev domubiedrus. "Viduvējība". Ja man nebūtu bail no sāpēm un tetovēšanas saloniem kā tādiem, tad šo es varētu sev uztetovēt uz krūtīm. Mana ikdiena sastāvēja no iešanas uz darbu, laicīgas ierašanās mājās, vakariņām, televizora, avīzes un došanās gulēt. Es nedaudz spēlēju akustisko ģitāru, bet man nebija apņēmības to darīt regulāri. Šad tad aizvilkos uz vietējo sporta zāli, neskatoties uz manu nepatiku pret piepūli. Brīvdienas tika pavadītas darot māju darbus un satiekot tos pāris draugus, kuru kompānija mani garlaikoja vairāk par politiku, bet vismaz apmierināja sajūtu, ka esmu sociāli aktīvs. Ar sievietēm man pārāk neveicās, lai gan dažkārt uzradās kāda, kas vēlētos nēsāt manu uzvārdu. Ja vēl arī es to vēlētos... Šad tad aizbraucu kādā ārzemju ceļojumā. Nevis tāpēc, ka gribējās, bet tāpēc, ka ceļošanu daudzi uzskatīja dzīves eliksīru. Es priecājos, kad atkal beidzot biju savās četrās sienās. Es smaku nost, kā biju paradis smakt visu savu dzīvi. Izeja. Tikai nāve, jo iespēju ko mainīt ar savu raksturu es neredzēju. Bet tā kā spēcīgas emocijas manī neturējās ilgi un sociālie aizspriedumi par pašnāvības sliktumu mani iespaidoja spēcīgi, tad arī uz to es nebiju spējīgs. Izeja, izeja, izeja... Kur??? Es iegāju kafejnīcā, pasūtīju sev veģetāras vakariņas un iegrimu jau citās domās. Domās saistītās ar šodien nepabeigto un rītdien pabeidzamo darbu. Kaut kā jau tā iztika ir jānopelna. [..]