mani sāk ļoti uzkrītoši smacēt dzīvoklis, kurā šobrīd mitinos. ar kaimiņiem, kuri viens otru pa vakariem apslaktē un tiem otriem kaimiņiem, kas regulāri klausās tuctuc. mani smacē tā drausmīgā paredzamība, kas ir mājās. tik ļoti, ka man sāk nepatikt te atrasties. tik ļoti, ka pārrodos mājās vēlāk un vēlāk. ja pārrodos. turpretī ceturtā stāva mitekli es pat diezgan sāku izjust kā savu. ar visiem tukšajiem plauktiem un skapjiem. tajā ir tāda zināma burvība. iespējams jau, ka arī tā ir tikai ilūzija, jo tā nu ir iegadījies, ka tur tiek aizvadīti tīkamākie un mierilnākie manas šībrīža dzīves brīži. un tur ir burvīgi mosties. pa logu redzot tikai debesis. un man kārojas savu mitekli tik ļoti, ka jākliedz.