Senējūs laikūs beja krūgs. Uz krūgu staiguoja cīmu meitas doncuot. Kaidā vokorā tuos meitas, kuras jau daudz reižu beja doncuojušas krūgā, aizvedja jaunu meitiņu, kas vēl ni reizes nabeja bejuse krūgā. Kotrai meitai beja sovs bryutguons, ari jaunajai meitiņai atsaroda sovs.
Vokorā doncuojūt jaunuo meitiņa īsavēŗa sovam bryutguonam asti, un nu tik tūlaik saprota, ka vysi bryutguoni ir valni. Meitiņa izzamuonīja uorā nu laidjās bēgt. Skrēja, skrēja jei nu pīsalīcja pi zemes pasaklausīt, vai kas nasadzan pakaļ. Zeme vīn reibēja, kai valns dzynuos pakaļ.
Meitiņa beja nūguruse un īskrēja rejā, kas beja pīsārta ar lynim, izkuopja uz lynim un sēd. Atskrēja valns un soka: "Kur te kristīta cylvāka smoka?"
Lyni žāluoja meitiņas un suoka stuostīt garu stuostu par sovu dzeivi, kai jī patyka te kula rejā. Valns grib, ka lyni dreižuok izstuostītu, bet lyni vēl lēnuok stuostīja.
Te gailis aizdzīduoja un valns aizbāga uz pūru. Tymā pašā naktī tys krūgs ar zyluom gunim sadaga, un reitā atroda tik zylus palnus, bet meitu dvēseles valni aizruovja uz pūru. Jaunuo meitiņa palyka dzeiva.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}