te

08:09 pm: Taustekļu mīla
Pirms dažiem mēnešiem es rakstnieks_nr1 apsolīju uzdrukāt stāstu par un ap tentacle rape. Pēc tam to veiksmīgi aizmirsu. Taču S.Zelves epopeja atkal to atsauca atmiņā un nupat tapa pirmais latviešu tentacle rape žanra meistardarbs. Pirms to darīšu pieejamu plašākai sabiedrībai, pāris piebildes. Pirmkārt, man nav ne mazākās nojēgas par dzīvi Japānā, tāpēc tajā droši vien ir daudz faktoloģisku kļūdu, jo darbībai bija jānorisinās brīnišķīgajā godzillu un izvirtuļu zemē. Personāžu vārdus es izdomāju, savirknējot bezjēdzīgas zilbes, tāpēc piedodiet, furiji, ja sajaucu dzimumus. Otrkārt, gabals tapa nepilnu divu stundu laikā (pamatkoncepcija gan bija jau iepriekš, bet tas arī viss), un es neesmu to pārlasījis. Un arī netaisos. Tas gan nav nekas pornogrāfisks un settings/sižets ir vienīgā neparastā lieta, ja salīdzinam ar pārējo manu "daiļradi". T.i., dižu thrusting 'n' fucking tur negaidiet. Vo.



*         *           *

«Pilnmēness neļauj melot,» mēdza atkārtot Mitsamuri vecmāmiņa, piebāzusi savu vecuma un skumju izrievoto seju pie pašas loga rūts, lai redzētu kā tas, majestātisks un nesatricināms savā pārākuma apziņā, lēnām paceļas pāri viņu mājai. Un Mitsamuri viņai ticēja. Vecmāmiņas balss šos trīs vārdus prata izrunāt neierasti pārliecinošā tonī, kas nepieļāva ne mazākās šaubas par to patiesumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Mitsamuri gribēja tiem ticēt.

Varbūt tieši pilnmēness beidzot ļaus viņai uzzināt patiesību par Riko jūtām. Līdz šim viņš allaž bija izvairījies. «Tu mani mīli?» viņa jautāja atkal un atkal, bet Riko taustekļi nenoteikti vēcinājās vēsajā un mitrajā piekrastes gaisā. «Es nezinu,» viņa šķita saskatām to nervozajās kustībās. Un Mitsamuri nopūtās, un padevās sava drauga vēlmēm. Tā bija noticis ik reizi, un viņa baidījās, ka tā turpināsies mūžam. «Tu mani mīli?» viņa jautās pēc piecdesmit—simts—divsimts gadiem, īsajiem skolnieces svārkiem plīvojot pēkšņi uznākušajā brāzmā, kamēr Riko taustekļi lēnām glāstīs viņas kājas, pamazām kāpjot aizvien augstāk un augstāk. Un viņa aizklās savu seju, kas būs tikpat raupja kā vecmāmiņas, un atkal ļaus noraut svārkus un blūzi, vien reizumis īsi notrīcot, kad augumam pārskries kārtējais vilnis.

Beidzot Mitsamuri atguvās no iztēles ainām, kas atvērto acu priekšā drudžainā steigā nomainīja viena otru. «Nē,» viņa nomurmināja. Šonakt tas mainīsies. Viņa jau ir pietiekami pieaugusi, lai skatītos Riko milzīgajās, izvalbītajās acīs un skaļā balsī pieprasītu atbildi. Tūlīt, tūlīt pienāks viņas divpadsmitā dzimšanas diena, un Mitsamuri cerēja to sagaidīt, spējīga lepoties ar sevi.

Pilnmēness nakts. Tās viņa spētu atpazīt it visur. Nervozā vecāku vārtīšanās gultā, nespējot iemigt. No loga neatejošā vecmāmiņa, kas velnišķīgā apņēmībā seko rēgainā Mēness kāpienam augšup pa neredzamajām debesu kāpnēm. Pie durvīm meņģējošies kaķi, kuru brēcieni šķiet skaļāki kā jebkad iepriekš. Un Mitsamuri zināja kāpēc: pilnmēness iemieso pašu maģijas būtību. Tā teica vecmāmiņa. Un to varēja dzirdēt kaķu ņaudienos un vecāku nopūtās, un balsīs viņas galvā, kas tādās naktīs kļuva skaļākas, izkliedzot viena otrai neķītrus apvainojumus.

Un, lūk, tur jau tas bija. Sarkans kā zeme tālajā Ķīnā, par kuru viņai bērnībā mēdza stāstīt vēl dzīvais vectēvs, sarkans kā novēlojies saulriets, sarkans kā Riko acis.

Riko…

Mitsamuri sajuta pazīstamo tīkamo iekņudēšanos starp kājām. Jā, šonakt viņa atkal satiks Riko, un vismaz uz dažām stundām varēs aizmirst tēva neveiklos mēģinājumus atdarināt Riko taustekļu maigos pieskārienus un veiklo pazušanu viņas ķermenī, liekot tam strauji pārskriet veselai virknei neizturama karstuma viļņiem. Un vēl, un vēl. Mitsamuri pievēra acis, cenšoties atsaukt sajūtas, kas spēja viņu pārcelt debesīs, bet velti — tās bija pārāk netveramas un ik mirkli mainījās, pārejot no formas formā pat ātrāk kā Riko spēja kustināt savus taustekļus. Tomēr viņa neļaunojās. Riko tomēr darīja visu, kas bija viņa spēkos. Un tieši tāpēc viņš Mitsamuri nozīmēja vairāk nekā visa pārējā pasaule kopā ņemta.

No blakus istabas atskanēja krācieni. Beidzot! Mitsamuri tikai ar pūlēm pārvarēja vēlmi izplūst gaviļu saucienos. Beidzot! Viņa izsteidzās no istabas. Beidzot! Arī vecmāmiņa bija padevusies un saļimusi gulēja uz virtuves galda. Beidzot! Viņa steigšus ap pleciem apmeta gaitenī nolikto mēteli. Beidzot! Klusi čīkstot, atvērās ārdurvis. Beidzot!

Beidzot!

Basajām kājām zibot pilnmēness apgaismotajā naktī, Mitsamuri skrēja pie Riko. Pēdas reizēm nedaudz iesāpējās, kad tajās iedūrās neliels uz ceļa atstāts akmentiņš, bet Mitsamuri to nemanīja. Šonakt bija dubulti svētki. Viņa būs ar Riko, un viņa uzzinās patiesību.

Beidzot Mitsamuri palēnināja skrējienu. Tālumā jau varēja dzirdēt krācam jūru. Zem tās droši vien jau bija pamodies un nemierīgi zvārstījās arī Riko. «Viņš mani mīl,» atceroties mīļotā acīs uzliesmojušo pārmetumu, kad viņa reiz bija nedaudz aizkavējusies, nočukstēja Mitsamuri. «Viņš nespēj mani sagaidīt,» noteica straujajā skrējienā sasarkusī meitene un sajuta, kā pār viņas ķermeni atkal pārskrien karstuma tirpas — kā brīžos, kad Riko taustekļi jau bija viņā un uz viņas, un viņai apkārt, un likās, ka tie ir visa pasaule.

Mitsamuri apstājās un ieklausījās vēl uzmanīgāk, cerot starp vēju un viļņiem saklausīt arī Riko piesmakušo mīlas saucienu. Tomēr nekā. Kaut arī… Dzīvniecisku instinktu vadīta izstiepusi kaklu Mitsamuri sasprindzināja visu uzmanību uz vēja nestajām skaņām. Tur skanēja vārdi un cilvēku balsis,  kas apvienojās dziesmās. Bet krogs viņai jau bija aiz muguras, taču negaidītās skaņas nāca no jūras puses. Un Mitsamuri atkal metās uz priekšu, satraukumā aizmirsusi par nepieciešamo piesardzību.

Viņi bija pieci. Vīrieši spēka gados ar lieliem gumijas zābakiem kājās un platiem smaidiem uz lūpām. «Sveika, meitenīt!» viens no viņiem līksmi sveicināja Mitsamuri. «Kāpēc tu tik vēlu esi ārā?» Bet Mitsamuri neatbildēja, jo viņas uzmanību bija piesaistījis kaut kas zaļš un ļengans, kas karājās vīriešiem ap pleciem «Pie tam tik īsos svārkos! Nāc, mēs tevi pavadīsim mājās — saaukstēsies vēl!» runātājs acīmredzami sajūsmināts turpināja un, saņēmis viņu ap pleciem, stūma sev līdzi, kamēr Mitsamuri sasprindzināja skatu, lai pārliecinātos, vai viņas nojausma ir pareiza. «Tu nevari iedomāties, kā mums paveicās. Šitais briesmonis — nu, tu jau zini, tas, par ko visas sievas augām dienām runā — viņš gandrīz pats iekrita rokās! Laikam sadzirdēja soļus un nez kāpēc izcēlās no jūras. Un mēs baidījāmies, ka neatradīsim šamējo! Vientiesis izrādījās! Un tad es satvēru savu šauteni…»

Vīrieša mute turpināja kustēties, bet Mitsamuri viņu vairs nedzirdēja. Viņa atkal sajuta kņudoņu starp kājām. Taču tā vairs nebija tik patīkama kā parasti. Un viņa zināja, ka tāda tā vairs nebūs nekad.