iesakiet, lūdzu, kaut ko traģiski skaistu, ko var izlasīt, noskatīties vai noklausīties, un beigās no aizkustinājuma gribas tikai un vienīgi raudāt. ( tikai, ļoti lūdzu, nepiedāvājiet man aiziet uz Titānika 3D)
Es to filmu "safočēju" tā,ka bija jāskatās trīs reizes un vairāk,lai būtu redzēusi, man tajā ik katrs kameras mirklis likās burvīgs, otrajā reizē katra emocija, trešanā jau sāku dievināt stāstu, ceturtajā jau dzīvoju tajā stāstā, piektajā paralēlas vilku :D Dievinu to filmu. Noskatījos vēlreiz, tad spēju izjust pašās filmas beigās viņas asaru sāpes,kad man bija tas jāpiedzīvo. Vispār man tā filma ir uz hardrive, būšu mājās tavā dzimšanas dienā (ā,nē vārdadiena,hihihih) so, moš ja vēl neesi noskatījusies, varu iedot :)))))
ja vēl nebūšu noskatījusies, tad noteikti vēlēšos filmu, bet tu man jau ieintrigēji, tad varbut saņemšos caur datoru. bildītes skatīšos pēc noskatīšanās, jo citādi zudīs viss interesantais
Paldies, nē. man visi stāstīja cik tā filma skumja un kā gribas raudāt to skatoties, tad netīšām vien dien uzgāju, kad rādīja tv un protams, histērijā noraudāju visu filmu. gribas kaut ko, kur sākumā viss ir labi un vēlāk arī skaisti, nevis, kad gribas raudāt nepārtraukti. bet man kā suņu fanei, protams, ļoti patika filma
ļoti labs jautājums. man joprojām ir bailes no nepazīstamajiem, niknajiem suņiem, bet manī ir parādījusies mega mīlestība pret mazajiem un foršajiem ( bīgli, angļu buldogi utt). laikam rada manī kaut kādu sajūta, ka ir pasaulē kāds , kurš tevi mīlēs un aiztāvēs, he:)
Raudiens varbūt neuznāks, bet mani kaut kā ļoti aizķēra R. Blaumaņa ''Raudupiete''.