Jā, lai kas arī būtu mērķis, ticība (sev), ka tas ir iespējams, ir pamatnoteikums. Cita lieta, ka pirms cilvēks var noticēt sev, kādam citam ir jānotic viņam, un tad, kad šī ticība it internalizēta, debesis ir pušu un viss kļūst iespējams! (:

Hmm.. es esmu domājis par citu cilvēku ticības man apliecinājumiem jeb "iedrošinājumiem". Ņemot vērā manas bailes no citiem cilvēkiem un diezgan negatīvo līdzšinējo pieredzi ar citiem cilvēkiem (it sevišķi manu "alternatīvo" dzīves uzskatu dēļ), es esmu domājis par pozitīvu pretstatu - šiem iedrošinājumiem. Ja šāds iedrošinājums ir, tad ir lieliski. Bet es tomēr sliecos atturēties no tiekšanās pēc šādiem iedrošinājumiem, tā vietā mēģinot ticību sev apliecināt caur individuāli sasniegtiem rezultātiem. Ir jau biedējoši un pretdabiski, tādēļ domāju, ka frāze "leap of faith" ir piemērota.

m, nē, es domāju drīzāk nevis par iedrošinājumiem vai par tiekšanos pēc tiem, bet par to, cik svarīgi ir, lai kāds pa īstam notic taviem spēkiem. visbiežāk cilvēki, kuri paši sev tic, ir saņēmuši šādu "ārēju" ticību no vecākiem vai skolotājiem vai citiem svarīgiem cilvēkiem, tad internalizējuši šo pārliecību un tādēļ viņiem nav nepieciešami konstanti iedrošinājumi vēlāk dzīvē. mazliet apskaužu tādus cilvēkus (: un strādāju pie noticēšanas sev (: