kad esmu slima un jūtos vienkārši briesmīgi, es bieži vien domāju un saku tādas lietas kā "nafig mums vispār vajadzīgs ķermenis" un iztēlojos, cik forši būtu būt tikai prātam, kas spēj kaut kā komunicēt un tā, vai arī kraijona sekotājas skaidrītes aprakstītajai ēteriskajai būtnei, kādi mēs visi kļūšot pēc pasaules gala vai kadnutur. bet tādās dienās kā šī, kad ir tāds tik lielisks mazlietiņ vēss vējš, vai arī tad, kad es peldu, un ūdens ir visapkārt un visu laiku man pieskaras, es ļoti spēcīgi izjūtu pārliecību, ka tās ir pilnīgas muļķības un ir vienkārši brīnišķīgi būt ķermeniskai būtnei. man patīk sajūtas.