| |
[Jul. 27th, 2020|08:41 am] |
ļoti reti, var teikt, ka nekad, sapņos redzu īstus cilvēkus, ko pazīstu dzīvē. arī šoreiz nevaru apgalvot, ka tā bija usne. šķiet, ka smadzenes tēlu nosauca par usni tāpēc, ka pēdējais cilvēks ar ko vakar runājos un arī par sapņiem.
tātad biju aizbraukusi (es un tēls) uz kaut kādu pilsētu pa Daugavu uz augšu. ne gluži krastā. kaut kādu iemeslu dēļ Daugavā sākās plūdi/pali/milzīgs ūdens blāķis gāzās pa viņ lejā. mēs noķērām (bijām "ierautas" līdzi/iekšā) kaut kādu šīs kustības asti un ar plostu(?). labu gabalu jau pirms jums arī hes jau bija pārrauts un pa lielam Rīga noslaucīta. un nevaru teikt, ka bija bail. nebija. līdzīgi kā auto vadīt saspringtos apstākļos - trakā lietu vai putenī - tu atmet visu lieko, visa uzmanība ir tikai uz ceļu, uz kustību, paliek tikai nepieciešamais uzmanības laukā. un pēc tam nogurums, kad iestājies miers. Zo biju atstājusi dzīvoklī. bet arī baigi nerāvos uz turieni - ja jau Rīga ūdenī, tad ūdeni. galu galā dambis tika pārrauts, kas ta tur tādai nelielai četrstāvenei par iespējām vēl palikt veselai.
dušā par šito domāju vēl pienāca pāris wannabī atziņas. bet..
ā!
man šķiet, ka pēc kaut kādiem šādiem (piemēram, plūdu vai emocionāliem) gadījumiem, teikt, ka jāsāk viss atkal ir no nulles, ir pilnīgas muļķības. vēlreiz nekad tu nesāc neko no nulles. nu, varbūt materiāli sāc. bet materiālais nav tas, kas vispār ko grib un ir spējīgs izfiškot kā kaut ko izdarīt. tā ir vienkārši grūta situācija, bet vienkārši esi ticis nākamajā līmenī, jo ir kaut kādas iestrādes, ir lietas, kuras zini, ka pirmajā levelī neizdarīji īpaši derīgi vai labi. karoč melns nav velns. vai otrādi. nu, skaidrs, vai ne? |
|
|
