| |
[Jul. 27th, 2020|08:41 am] |
ļoti reti, var teikt, ka nekad, sapņos redzu īstus cilvēkus, ko pazīstu dzīvē. arī šoreiz nevaru apgalvot, ka tā bija usne. šķiet, ka smadzenes tēlu nosauca par usni tāpēc, ka pēdējais cilvēks ar ko vakar runājos un arī par sapņiem.
tātad biju aizbraukusi (es un tēls) uz kaut kādu pilsētu pa Daugavu uz augšu. ne gluži krastā. kaut kādu iemeslu dēļ Daugavā sākās plūdi/pali/milzīgs ūdens blāķis gāzās pa viņ lejā. mēs noķērām (bijām "ierautas" līdzi/iekšā) kaut kādu šīs kustības asti un ar plostu(?). labu gabalu jau pirms jums arī hes jau bija pārrauts un pa lielam Rīga noslaucīta. un nevaru teikt, ka bija bail. nebija. līdzīgi kā auto vadīt saspringtos apstākļos - trakā lietu vai putenī - tu atmet visu lieko, visa uzmanība ir tikai uz ceļu, uz kustību, paliek tikai nepieciešamais uzmanības laukā. un pēc tam nogurums, kad iestājies miers. Zo biju atstājusi dzīvoklī. bet arī baigi nerāvos uz turieni - ja jau Rīga ūdenī, tad ūdeni. galu galā dambis tika pārrauts, kas ta tur tādai nelielai četrstāvenei par iespējām vēl palikt veselai.
dušā par šito domāju vēl pienāca pāris wannabī atziņas. bet..
ā!
man šķiet, ka pēc kaut kādiem šādiem (piemēram, plūdu vai emocionāliem) gadījumiem, teikt, ka jāsāk viss atkal ir no nulles, ir pilnīgas muļķības. vēlreiz nekad tu nesāc neko no nulles. nu, varbūt materiāli sāc. bet materiālais nav tas, kas vispār ko grib un ir spējīgs izfiškot kā kaut ko izdarīt. tā ir vienkārši grūta situācija, bet vienkārši esi ticis nākamajā līmenī, jo ir kaut kādas iestrādes, ir lietas, kuras zini, ka pirmajā levelī neizdarīji īpaši derīgi vai labi. karoč melns nav velns. vai otrādi. nu, skaidrs, vai ne? |
|
|
| |
[Jun. 12th, 2020|03:34 pm] |
| [ | Current Music |
| | https://youtu.be/K7hK0I28_ic | ] |
pagājušo nedēļu biju uz mežģīnzeķu adīšanas nodarbību. jau sen gribēju sev mežģīņainas, bet pati uz savu galvu vēl nebiju saņēmusies.
bet, kas interesanti - skatos uz mežģīņadīšanas rakstiem un prāts tos redz kā iedvesmas knipelēšanas mežģīnēm iedomātajam kombinē, ko vēlos uzšūt. saskatījos Bernadeti ar viņas 1890to gadu kombinē un iedvesmojos. forši būtu tāds liderīgs lina skaistums karstiem vasaras vakariem. kaut kādu fansī vietējo izdomāto variantu.
šis ir Bernadetes iedvesmas avots: https://www.metmuseum.org/art/collection/search/157185 |
|
|
| |
[Jun. 4th, 2020|02:42 pm] |
revit -> bim -> krievu trešs
vispār brīnos, ka iekš spotify tikai viena pleijliste. un varu derēt, ka galīgi ne tas, kas kolēģa kasetēs tomēr.
papildinājums: turpinot klausīties russian trash pleijlisti, vienā brīdi sāk skanēt Brainstorm. |
|
|
| |
[May. 27th, 2020|05:02 pm] |
ziņkārība tiešām nogalina.
kolēģis pieminēja Amanda Lear tēlu. iegūglēju un ietūbēju. |
|
|
| |
[May. 23rd, 2020|04:19 pm] |
visu nakti lasīju grāmatu. ap četriem izgājām lieliskā pastaigā. ierakstīju telefonā gandrīz visu pastaigu. putni ir traki. un mikrafoni strādā dīvainos veidos.
ap septiņiem aizmigu.
tikko izkāpu uz balkona. šodien laikam ir vasara iestājusies, kamēr gulēju. no ziemas, kas vēl bija no rīta, ne miņas. |
|
|
| |
[Aug. 23rd, 2019|06:06 pm] |
kolēģis atnesa kaseti, kur Gert Westphal ierunājis Stepes vilku.
ļoti dramatiski.
arī ērģeles ik pa laikam.
izrādās, Manna sieva par džekiņu ar sajūsmā bijusi. |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2019|04:12 pm] |
| [ | Current Music |
| | i am kloot: avenue of hope | ] |
Don't let me borrow, don't let me bring
Don't let me wallow, don't make me sing
Let me see just who I will become
Don't let me falter, don't let me hide
Don't let someone else decide
Just who or what I will become
Don't let me falter, don't let me ride
Don't let the earth in me subside
Let me see just who I will become
|
|
|