[un te nu es izdomāju celties. vairs tikai viena noslēdzošā epizode, kas gan neko nenoslēdza, bet gan bija tāds 2.plāna pieteikums]
es pavadīju cilvēkus uz staciju, jo man gribējās redzēt, kā tas notiek tur, bet tomēr pēctam man it kā bija jāiet atpakaļ uz māju, jo savu autobusu biju nokavējusi, turklāt, tas viens cibiņš, ko pazinu, solīja pavizināt ar mašīnu. bet nu jā - stacijā skrienot uz kasēm, visi apstājās, jo tur bija dooora. tas bija 8 dadu tālā nākotnē us priekšu un viņš bija cibas kulta varonis, turklāt viņam bija sava grupa. viņi vairs neveica ierakstus kā postus cibā, bet patiešām reālus online ierakstus – tā bija staigājoša TV raidstacija. viņi bija ģērbušies a la kosmonauti, turklāt Pašam bija uz galvas vēl 2 ragi un viņš bija par visiem garāks. viņi kopā bija kādi 7 - 17 un mazās asistentes jau taisīja ažiotāžu rācijās - Dooora nāk, tūlīt runās, bet tas bija stilīgi, kā viņas to darīja. Dooram pašam bija visvairāk mikrofonu, tie karājās laukā no ragainā skafandra. viņš izlikās dodam viedas atbildes, bet tas viss protams bija sviests.

(Reply to this) (Thread)

ellīgi mīlīgi!
gabaliņš par ragiem mani riktīgi sakutināja. zini, es biju pārliecināts, ka vakar pirms iemigšanas biju cibā iepludinājis pārdomu strautiņu, no kura nu atceros vien to, ka "mans labais cerības rags šodien nes pa kreisi".
bet laikam taču es pats to biju sapņojis. cienījamais razbainieciņš bij ienācis ciemos - izrāva manai muldēšanas mucai tapiņu, un tas viss vēl ir turpinājis tecēt arī pēc viņas aiziešanas.

(Reply to this) (Parent)

kārtības labad jāpimin, ka citāts par vājajiem, kam jābūt stipriem, nāk no somu tekstilmāksinieces Siljas Puranenas vakardienas priekšlasījuma 3.Eiropas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles konferencē. ļoti interesanta kundzīte.