svetais_gars [po]

[..]
– Vai tu tagad lasi kādas grāmatas, gulēdams gultā?

– Lasu Bībeli. Pirms tam es to nelasīju. Manī kaut kas laikam ir atvēries. Vienā mirklī sapratu to, ka... Tas bija tad, kad gulēju komā. Sapratu to, ka neviens cilvēks man nevar palīdzēt. Kādu brīdi bija pilnīgi tumšs, un es tālumā ieraudzīju gaismiņu... Es sapratu, ka tā gaismiņa ir Dievs, un es Viņu lūdzu: palīdzi man! Gaismiņa nāca tuvāk, un man kļuva vieglāk. Tad sapratu, ka Dievs ir vienīgais, kurš ir ar mani un ka Viņš vienīgais var palīdzēt.

– Vienmēr esmu domājusi: kāpēc nekas slikts nenotiek ar neliešiem, ar kuriem pilna pasaule? Kāpēc milzu pārbaudījumi jāuzliek labiem ļaudīm?

– To mēs nekad neuzzināsim. Bībelē ir teikts, ka Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

– Bet, ja man tiek stāstīts, ka Dievs ir mīlestība? Kur ir šī mīlestība, kad runājam kaut vai par tevi?

– Varbūt tieši tā arī ir mīlestība. Skarba, bet mīlestība. Lai taisnotu manu dvēseli, lai apturētu manu iešanu pa nepareiziem dzīves ceļiem. Varbūt tā bija vienīgā iespēja, lai man kaut ko pateiktu. Jā, tas bija nepareizs ceļš, kad ņēmos ar visādiem ambicioziem projektiem, ar džeza klubu un tamlīdzīgi.

– Bet katram jau gribas kaut ko radīt, uzbūvēt, paveikt.

– Acīmredzot mans projekts bija pārāk ambiciozs, un es – pārāk spītīgs. Jo bija taču zīmes, ka džeza klubs neizdosies. Telpu pirkšana bija baigi sarežģīta, visādas juridiskas problēmas mūs mocīja. Kad dzima džeza kluba ideja, tā no pirmās dienas gāja kā pret kalnu, pret vēju, pret straumi. Man vajadzēja saprast šīs zīmes, mest mieru un turpināt spēlēt klavieres. Nē, nē, nē, nē! – es tikai spītējos, mēģinādams sev un citiem iestāstīt, ka es to izdarīšu, jo es taču esmu baigi stiprais. Par savu pašpārliecinātību tiku arī sodīts. Mani... atsēdināja. Lai es saprastu, ka šajā dzīvē pats neko neizlemju. Ņemot vērā manu spītēšanos, gribasspēku un neatlaidību, mani varēja atsēdināt laikam tikai šādā veidā. Ar gripu mani atsēdināt nevarēja, tāpēc bija jāķeras pie insulta. Bet mēs jau neko nezinām: varbūt, ka tā ir liela žēlastība, ka tagad esmu šādā stāvoklī, varbūt varēja būt sliktāk? Dieva ceļus un Viņa prātu mums neizdibināt.

– To var nosaukt par pakļaušanos liktenim.

– Protams. Ir lietas, kuras mēs nevaram iespaidot.

– Bet tas nav taisnīgi.

– Ne mums par to spriest. Jo mēs neredzam tās lielās bildes kopskatu. Tas ir tāpat kā ar gobelēnu, kuram mēs varam redzēt tikai kreiso pusi, kur ieraugām tikai veselu lērumu ar diegu galiem, bet labo pusi – to lielo, skaisti uzausto gleznu – mēs neredzam. Mēs katrs esam kā diedziņš šajā gobelēnā, un mūsu dzīve ir diegu mudžeklis. Lai ieraudzītu visu kopumā, jāpagriež tas mākslas darbs uz otru pusi. Bet mums, mirstīgajiem, tas nav atļauts. Mēs redzam tikai diegu mudžekli, bet mēs neredzam kopīgo zīmējuma jēgu, tāpēc arī nesaprotam, kāpēc notiek kaut kas tāds, kas mums šķiet briesmīgs un netaisnīgs. Varbūt, tikai būdami TUR, mēs ieraudzīsim un sapratīsim visas gleznas nozīmi. Dieva nodomi mums, iespējams, atklāsies tikai tad, kad tiksimies ar Viņu, – kad Viņš izstāstīs mums savas lielās gleznas jēgu. Bet tas notiks tad, kad šīs zemes gaitas būsim jau būs beiguši.

– Vai esi bijis baznīcā pēdējā laikā? Vai pats nonāci pie Dieva?

– Jā, pats nonācu. Gājiens uz baznīcu jānoorganizē, man vienam pašam to grūti izdarīt. Jālūdz palīgā Iveta. Viņa mani ļoti balsta. Bez Ivetas es neko nebūtu varējis izdarīt.

– Ko tu dziedāsi mūziķu atbalsta koncertā 8. novembrī?

– Es dziedāšu Kyrie Eleison! – Dievs, apžēlojies! Ko gan citu es varētu dziedāt? Ja es tikšu pāri šim pārbaudījumam, ceru, ka varēšu palīdzēt arī citiem cilvēkiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā. Ko viņiem teikšu? Domājiet par savu veselību, vērojiet zīmes, kuras jums sniedz Dievs. Viņš jau epastus un īsziņas nesūta, cilvēkiem vienkārši jāprot šīs zīmes izlasīt notikumos, mājienos, zemapziņā. Meklējiet spēku sevī, meklējiet Dievu un lūdziet žēlastību. Mīliet ne tikai savu tuvāko, bet arī tālāko. Dzīve taču ir tik īsa un skaista, tad kāpēc bieži mēdzam to bezmērķīgi izniekot? Cilvēka varenība un pašpārliecinātība nelaimē izgaist vienā sekundē, un viņš ir kā puteklis, kuram uzpūš vējš, un cilvēks pazūd... Kaut ko taču jāsāk saprast, kaut arī ar novēlošanos. Acīmredzot kaut kam jānotiek, lai mūsos atvērtos pavisam citi vārti.