Pirms pāris dienām, vakarā pēc darba dodoties mājup ar vakariņu izejvielām un cigaretēm piepildītu Maximas ķeselīti rokā, uzskrēju virsū izbijušajai mūža mīlai - nenoraustījās neviens mats uz manas permanenti sentimentālās dirsas, pārsteidzoši, jo kaut gan esmu iegājusi miera fāzē jau krietnu laiku atpakaļ, konfrontācija klātienē vienmēr kaut ko pamanījās uzjundīt [divos vārdos - miers ir atnācis, bitches].
Iedzīvojos tumšos matos [laiks noslēgt sarkano matu ēru vienkārši ņēma un pienāca], rīt pirmā diena jaunajā maizesdarbā [I expect nothing], ģimene ir izvākusies no nu jau mana dzīvokļa [šovakar jāuzlīmē priekšnamā jaunas tapetes un/vai jānokrāso tualetē sienas, tas būtu patiešām labi darīts] un man, pieradušai dzīvot divos kvadrātmetros, nav ne jausmas, ko iesākt ar visu divistabu platību [gan jau ka līdz ar dāmas ievākšanos mantu kļūs vairāk, nekā saprašanas, bet pagaidām visai baisi tādā tukšumā]. Dzīvojieties, patērētāji.