22. diena darbā, bitches, es īsti nevaru saprast, kā jūtos - no vienas puses kā Terminators, varētu nokniedēt vēl kādu mēnesīti vai divus, bet no otras puses es jūtos nojāta kā pensijā sūtāma mauka un viena žēlsirdīgi atmestā brīvdiena diez vai sniegs kaut drusciņu no visas man nepieciešamās rekreācijas. Taču tas viss ir mazsvarīgi, jo no rīta, vilcienā kratoties atpakaļ uz metropoli pelnīt maizi, ar mani notika Džima Morisona dzeja, un šķiet, ka tas ir labākais, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis literārajā plaknē [par piemēru, jau mēnesi buros cauri Gredzenu Pavēlniekam un tagad, pirmās daļas pusē esmu metusi plinti krūmos, jo tīri vienkārši nespēju to materiālu palasīt, arī ar filmām es paliku pusratā, tāpēc, acīmredzot, nav lemts].

We talk about love, we talk about dishwasher tablets.