Neoliberālisms, protams, pati par sevi ir ideoloģija, un tās pamata kritika ir par to, ka tā nav ilgtspējīga; tās endgame ir arvien pārmērīgāka nevienlīdzība un no nevienlīdzības izrietošās patoloģijas, un ceļš uz to ir izklāts ar viltus solījumiem par efektivitāti, lai gan šī efektivitāte arvien izteiktāk izpaužas tajā, ka izmaksas efektīvi tiek uzgrūstas pārējai sabiedrībai, galējam piemēram esot klimata krīzei.

Domu apturošās klišejas par ideālistisku šķeltniecību pretstatā pragmatiskai saliedētībai būs jādzird arvien biežāk, jo tas ir veids, kā apiet jautājuma būtību. Pragmatisms jeb uzsvars uz praktiskajiem cēloņiem un sekām gan patiesībā tiek pievilts, neanalizējot dziļākas ideoloģiskas sakarības sabiedrībā; piemēram, to, ka pastāvošās ideoloģiskās frontes nav sakritība; cilvēku pārliecinātie uzskati un iztrūkumi zināšanās, kas tos stutē, nav nejauši.

Naidīši, lai to skaidrotu, ķeras pie ēnainām sazvērestībām, bet tas nav nepieciešams; mediju uzņēmumu īpašnieki ir zināmi, un viņu intereses ir skaidras. Mediju "neatkarība" šādā ziņā ir šarāde: ja it kā neatkarīgie mediji būtiski kritizētu pastāvošo iekārtu, to būtu vienkārši apturēt; tā vietā kritika pastāv tikai pastāvošajai kārtībai drošākos rāmjos.

Piemēram, naidīši uzskata, ka abpusēji naidīgā attieksme starp Trampu un ziņu medijiem parādītu šo mediju angažētību, bet patiesībā abām pusēm konflikts ir izdevīgs: Tramps iegūst neticami plašu publicitāti, un mediji pretī saņem reitingus. Plašākajai iekārtai tas ir izdevīgi, jo Tramps ir zibensnovedējs; plašākas norises tiek norakstītas uz Trampa un trampistu personīgajiem trūkumiem.