Septembra piezīmes. Par vilcieniem un elpas vilcieniem.
« previous entry | next entry »
Sep. 26., 2011 | 05:57 pm
Atrašanās vieta - uz palodzes.
Skan - mix tape, jebšu, nekas konkrēts, bet pa mazam gabalam no visa kā. 3 minūtes vienas dziesmas iespaidā, 3 ar pusi, jau citā burvībā.
Vakar es biju gatava aprakstīt to sajūtu, kas rodas, kad tie pasažieru un pārvadājumu vilcieni traucas garām logam - sajūta it kā kristu lietus. Lietus, kas pātago miesu, iecērtot jaunas un jaunas rētas.
Tad atliek vienīgi lēkt laukā no gultas un pieplakt vēsajam stiklam, kas kaut uz brīdi pietuvina īstenībai, visu pieņemtajai realitātei.
Vai arī; vai arī, palikt zem segas pēc iespējas ilgāk un iegrimt sirrealitātes maigajos apskāvienos. Sirrealitātes burvīgajos un apmāna tīklos.
Izvēles. Vienmēr pastāv izvēles. Guļ uz Taviem trauslajiem pleciem un ja vien atļautu, diktētu noteikumus. Izdari kādu vienu izvēli, bet ietekme nav jūtama. Kāda cita jau var būt liktenīga. Un Tev nav ne jausmas, kur ir robežas.
Bet Tu cilvēks esi spēcīgs un paļaujies uz kompromisiem. ''Paļaujies uz Likteni, - kā man reiz teica, kāds visai gudrs cilvēks, kura māceklim man bija tas gods būt, - jo priekš Tevis tas ir drukāts zvaigznēs.''
Skaisti. Jāatzīst, ka sen neesmu aprunājusies ar viņu, neskaitot tos mirkļus, kad saskrienamies. Ja spēju maz atpazīt viņa personību apkārtējo pelēcībā, kā viņam labpatīkas pielāgoties, saplūst.
Acu kontakts. Vēlme apstāties, bet steiga un pienākumi vienmēr dara savu.
Pēdējoreiz, ja atmiņa neviļ - pie Raiņa? Viņa lūpas vien nočukstēja: ''jāsteidzas'' un pirksti attēloja soļus.
Ak, jā man transports, kurš aizved uz mājām, viņam tikšanās, kas paceļ personību augstāk.
Šodien es vēlos aprakstīt rudeni, kas sastopams ik uz soļa. Krāsas. Krāsu orģijas. Kur vien met skatienu, vērs savu uzmanību, tur krāsas rotaļājas. Viena ar otru, vai uz ēku fasādēm, vai cilvēku matos, apģērbā.
Pieķeršos krāsām. Nesīšu sev līdzi, uz sevis daudz un dikti krāsu. Labi, ne tik ļoti cik kādai būtnei, kas tramvajā pieturā stāvēja un mīņājās no vienas kājas otrā, kad gāju garām apkrāvusies iepirkuma maisiņiem. [Neko darīt, manā iemīļotākajā iepirkšanas bodītē atkal bija akcijas. ^^, lai gan iegādājos visai tādas kā teikt ''zemei'' pietuvinātus toņos, no tādām iftīgām krāsām ne smakas]
Viņai bija pastiprināti izteikti tirkīzzilie toņi, kas ļoti, uzsveru ĻOTI, sadzīvoja ar zaļo un oranžo.
Noskaņojums. Noskaņojums? Pielietot kaujas saucienus kara laukā, iekarot vēl neiekarotas zemes un palikt dzīvai.
Skan - mix tape, jebšu, nekas konkrēts, bet pa mazam gabalam no visa kā. 3 minūtes vienas dziesmas iespaidā, 3 ar pusi, jau citā burvībā.
Vakar es biju gatava aprakstīt to sajūtu, kas rodas, kad tie pasažieru un pārvadājumu vilcieni traucas garām logam - sajūta it kā kristu lietus. Lietus, kas pātago miesu, iecērtot jaunas un jaunas rētas.
Tad atliek vienīgi lēkt laukā no gultas un pieplakt vēsajam stiklam, kas kaut uz brīdi pietuvina īstenībai, visu pieņemtajai realitātei.
Vai arī; vai arī, palikt zem segas pēc iespējas ilgāk un iegrimt sirrealitātes maigajos apskāvienos. Sirrealitātes burvīgajos un apmāna tīklos.
Izvēles. Vienmēr pastāv izvēles. Guļ uz Taviem trauslajiem pleciem un ja vien atļautu, diktētu noteikumus. Izdari kādu vienu izvēli, bet ietekme nav jūtama. Kāda cita jau var būt liktenīga. Un Tev nav ne jausmas, kur ir robežas.
Bet Tu cilvēks esi spēcīgs un paļaujies uz kompromisiem. ''Paļaujies uz Likteni, - kā man reiz teica, kāds visai gudrs cilvēks, kura māceklim man bija tas gods būt, - jo priekš Tevis tas ir drukāts zvaigznēs.''
Skaisti. Jāatzīst, ka sen neesmu aprunājusies ar viņu, neskaitot tos mirkļus, kad saskrienamies. Ja spēju maz atpazīt viņa personību apkārtējo pelēcībā, kā viņam labpatīkas pielāgoties, saplūst.
Acu kontakts. Vēlme apstāties, bet steiga un pienākumi vienmēr dara savu.
Pēdējoreiz, ja atmiņa neviļ - pie Raiņa? Viņa lūpas vien nočukstēja: ''jāsteidzas'' un pirksti attēloja soļus.
Ak, jā man transports, kurš aizved uz mājām, viņam tikšanās, kas paceļ personību augstāk.
Šodien es vēlos aprakstīt rudeni, kas sastopams ik uz soļa. Krāsas. Krāsu orģijas. Kur vien met skatienu, vērs savu uzmanību, tur krāsas rotaļājas. Viena ar otru, vai uz ēku fasādēm, vai cilvēku matos, apģērbā.
Pieķeršos krāsām. Nesīšu sev līdzi, uz sevis daudz un dikti krāsu. Labi, ne tik ļoti cik kādai būtnei, kas tramvajā pieturā stāvēja un mīņājās no vienas kājas otrā, kad gāju garām apkrāvusies iepirkuma maisiņiem. [Neko darīt, manā iemīļotākajā iepirkšanas bodītē atkal bija akcijas. ^^, lai gan iegādājos visai tādas kā teikt ''zemei'' pietuvinātus toņos, no tādām iftīgām krāsām ne smakas]
Viņai bija pastiprināti izteikti tirkīzzilie toņi, kas ļoti, uzsveru ĻOTI, sadzīvoja ar zaļo un oranžo.
Noskaņojums. Noskaņojums? Pielietot kaujas saucienus kara laukā, iekarot vēl neiekarotas zemes un palikt dzīvai.