Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Šorīt nāk virsū bubuļi.
Gribās vai nu aizceļot tālu prom, vai kā citādi radikāli mainīt dzīvi. No paša rīta vēl bija variants par suicīdu, bet tas tagad, šķiet, ir atkāpies.
Ja tiešām vēl ilgs laiks šitādā veidā ir jādzīvo, tad es nezinu vai vispār gribu tajā piedalīties.
Kopš 19 gadu vecuma, kad sapratu, ka mans gaišās un veiksmīgās dzīves plāns iet pa dirsu un tālu plānu veidošanai nav seguma, es pārstāju plānot savu dzīvi. Šķiet būs jāatsāk plānošanu, lai vismaz kaut kāda jēga būtu šīm pelēkajām un absolūti tukšajām dienām.
Pirmais plāns - izturēt vismaz līdz šī semestra beigām dzīvi tādu, kāda tā ir, paralēli cenšoties to uzlabot, kas gan nav zināms kā.
Otrais plāns - labāk jau būtu izturēt un neveikt nekādas radikālas darbības līdz šī mācību gada beigām. Un tad redzēs, tad jau būs atkal saulīte un vasara, viss būs super un viss būs cool.
Ja cilvēkam sāk nākt virsū dažādas muļķīgas domas, tad drošāk tomēr būtu kaut ko ar steigu mainīt tūlīt un tagad, nevis gaidīt un riskēt iet pa to pašu taciņu, taču es neredzu, kā visu pašreizējo nesagraujot varētu kaut ko kardināli mainīt. Bet sagraut visu ir bail, ka nesanāk sēdēt uz drupu kaudzes.