Ja tu nevari nodrošināt sev iztiku (un man vienalga cik labs pilsonis tu esi) un ja nevari arī pats tikt galā ar situāciju, tad ir jāmeklē palīdzība. Un es saprotu, ka tas ir kas vairāk par "saņemties un darīt", bet citi to nesaprot (un ja vien nav piedzivojuši ko līdzīgu, imho nesapratīs arī).

Nav jēga mēģināt mainīt ārējos apstākļus/cilvēkus. It īpaši šajā gadījumā. Ir jēga pašam meklēt risinājumus.

Laikam jau tā ir, ka nevaru izmainīt pasauli, bet varu mainīt savu attieksmi un rīcību. Bet nu dīvaina tā sajūta, ka jāatsakās no tā, ko visu līdzšinējo dzīvi uzskatīju par savu drošības enkuru un jārīkojās tā, ko pirms tam uzskatīju par sev kaitniecisku. Bet kas jādara, jādara. :)

Uzskatu mainīšana (it īpaši ja tie darbojas pret tevi pašu) ir normāla un vajadzīga lieta. Galvenais nemainīt to, kas liekas patiešām svarīgs (sevi lauzt nevajag).