Mans - Misija - dārziņš II
[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
12:43
[Link] |
Misija - dārziņš II Nevajadzētu teikt - Hop - pirms neesam pārlēkuši, Bet. Piektdienas pusotra stunda dārziņā pagāja ļoti veiksmīgi. Vienīgā neapmierinātība bija, jo ierodoties nedevāmies uzreiz uz klasi, bet gan uz garderobi apskatīties, kur atrodas viņa skapītis (jauns solis ierašanās rutīnā) un pēc nodarbības, kad devāmies prom un garderobē iebrāzās grupa drusku lielāku bērnu un puika sabijās. Viņam nepatīk, ja kaut kur ir daudz bērnu un troksnis... Pirmdien, protams, būs īstais pārbaudījums, bet ja puika nespēs viens pats iejusties, tad pēc 45min-1h mums zvanīs, lai nākam pakaļ. Un tā dienu pa dienai mēģināsim šo laiku pagarināt. Aizpildījām jautājumu lapu par puiku, kurā bija viss, sākot ar jautājumiem par alerģijām un produktiem, kurus izvēlamies viņam nedot un beidzot ar vai viņam labāk patīk ēst ar dakšiņu vai karoti. Ja mēs jau nebūtu izmēģinājuši darba vietā esošo dārziņu, domātu, ka šī ir norma. Tāds smagums ir novēlies no pleciem redzot, kā viņš ir iejuties, komunicē ar skolotājām un dara savus mazos darbiņus. Darba dārziņš piecu dienu laikā, kur es biju kopā ar viņu katru dienu 8-12, padarīja viņu tik neirotisku, ka brīdī, kad šķērsojām ielu dārziņa virzienā, puika sāka bļaut un rādīt ar pirkstu uz pretējo pusi. Ja es piecēlos un mēģināju iziet no klases telpas, viņš to momentā pamanīja, sāka kliegt un ķerties man kājās, lai es neeju prom. Šeit piecu dienu laikā, kur dārziņā bijām tikai 1.5 stundas katru dienu, puika mierīgi savā nodabā spēlējas, es varu iziet no telpas. Jā, viņš atnāk pēc brīža paskatīties, kur es esmu palikusi un atved mani atpakaļ, bet viņš nekliedz. Lūk, ko nozīmē audzinātājas, kuras ir ieinteresētas darboties ar bērniem, kuras sarunājas ar bērniem un kuras rada mierīgu atmosfēru klases telpā. Šodien gājām garām dārziņam un puika rādīja uz lielajām koka durvīm, ka tur ir dārziņš un smaidīja.
Darba dārziņš - es pat nezinu, vai vajag un ir vērts aprakstīt mūsu pieredzi, bet no otras puses gribas šo mazliet izkliegt kosmosā. Piecu dienu laikā kamēr bijām tur puikam izveidojās neliels kontakts tikai ar vienu no skolotājām un arī tikai tāpēc, ka es izvēlējos visklusāko skolotāju un mudināju puiku iet atdot viņai grāmatu, ko bijām izlasījuši utt. Skolotājas neizrādīja nekādu interesi integrēt puiku notiekošajā un grupā. Vienā no pēdējām dienām puika ar kaut ko spēlējās un galvenā audzinātāja izdomāja paripināt bumbu viņa virzienā. Puika paskatījās uz bumbu, bet nekā citādi nereaģēja. Skolotāja noteica - "nu neko" piecēlās un aizgāja prom. Citā dienā man tika piedāvāts pamēģināt aiziet prom, lai redzētu, kā puika reaģēs. Puika, protams, drīz sāka raudāt, ko es varēju dzirdēt, bet es netiku atpakaļ klasē, jo koridora durvis var atvērt tikai no vienas puses. Nedaudz nogaidīju, lai redzētu vai kas mainīsies, nekas nemainījās, tāpēc es piezvanīju pie durvīm. Es zvanīju 4-5 reizes ik pa brītiņam, jo šķita, ka puika it kā raud drusku mazāk (bet tas tikai tāpēc ka tikai aizvērtas durvis starp klasi un koridoru, es biju aiz durvīm koridora otrā galā). Pēc brīža dzirdēju, kā koridorā iznāk viena no skolotājām, tāpēc es brutāli sāku sist pa durvīm, jo ļoti skaļi varēju dzirdēt puiku burtiski kliedzam. Mani ielaida. "Mamma dauzīja pa durvīm" (viena no skolotājām nočukstēja otrai). Puika stāvēja pie klases durvīm nokliedzies, noraudājies, bez elpas, neviens nebija mēģinājis viņu nomierināt, "jo viņam būtu jānomierinās pašam". Vienā no pēdējām dienām, puika atkal traki saraudājās pastaigas laikā, jo negribēja sēdēt audzinātājas piedāvātajos ratos (viņam bija brutāli bail no tās audzinātājas) un es paņēmu viņu rokās, lai nomierinātu un teicu audzinātājai, ka es viņu drusku panesīšu, lai viņš nomierinās- "Nē, nu jūs jau varat viņu nēsāt rokās kaut visu dienu, ja jūs tā gribat", neslēpti sarkastiskā tonī. Un tie ir galvenie notikumi tieši ar mani un puiku. Piecas dienas ir gana daudz laika, lai pavērotu un paklausītos, kas notiek apkārt. Tur bija divi citi ārzemnieku bērni, kurus audzinātājas ļoti bieži ignorēja, vai citu bērnu priekšā sauca par neaudzinātiem. Bērnu un vecāku aprunāšana, bērnu klātbūtnē notika katru dienu. Reiz viens no bērniem (ārzemnieks, jaunāks par 2g) tika vilkts aiz rokas gandrīz pa zemi atpakaļ uz dārziņu, kliedzošs, jo viņš bija tik noguris no pastaigas, ka burtiski miga ciet ejot. Neviens viņu nepacēla, lai aiznestu, bet turpināja vilkt. Ir jau vēl visādas nosacīti mazās lietas, kuras, tagad redzot otru dārziņu, šķiet nozīmīgas, bet ir jau te daudz sarakstīts. Tā, protams, ir tikai mūsu pieredze. Visi mūsu kolēģi gan čehi, gan ne-čehi ir veduši bērnus uz šo dārziņu. Ne-čehiem īsti nav bijis izvēles, bet čehiem šī noteikti ir bijusi izvēle. Un lielākā daļa vecāku ir bijuši apmierināti (tie, kam kaut kas nav paticis, ir bijuši ārzemnieki). Arī tagad viena no kolēģēm pirmdien vedīs savu gandrīz divgadnieku uz šo dārziņu. Bērns pirmdien pirmo reizi tiks aizvests uz dārziņu un uzreiz atstāts, "cerams vismaz uz pusi dienas". Protams, katrs bērns ir citādāks, un es ļoti ceru, ka viņiem tas strādās. Taču atstāt bērnu dārziņā/ar vecvecākiem/ar draugiem utt un ļaut viņam vienkārši raudāt, līdz nomierinās, jo viņam tas ir jāiemācās. Izvēlēties lētākos un sev ērtākos variantus bērna izglītībā, lai arī finansiāli varētu atļauties kaut ko labāku, tā man šķiet tāda tipiska čehu izvēle. Bieži šis viss tiek attaisnots ar vārdiem, ka "mani audzināja tāpat vai pat ar vēl skarbākām metodēm". Varbūt, ka man burbulis tāds - biologi - bet no cilvēkiem ar augstāko izglītību, būtu gribējies vairāk sapratnes. Vīra komentārs šim visam - "And that's how they pass on their generational trauma"
|
|
|
| From: | ezss |
Date: | 2. Septembris 2024 - 12:16 |
---|
| | | (Link) |
|
Varbūt audzinātājas nerunā, jo importa nesapratīs:) Bet nu stulbi. Tas viss, protams, manī rada paniku :D
Zini kā, mana šī brīža noskaņa ir, ka vajag tikai meklēt un kaut kas labs atradīsies. Neapstāties pie pirmā izmēģinātā dārziņa un nejusties slikti atsakot (tipiska mana problēma) līdz ko ir skaidrs, ka nebūs, nevilkt garumā un viss būs kārtībā. Par audzinātājām - tas ir universitātes/zinātņu akadēmijas dārziņš, kurš eksistē jau daudzus gadus un kurā visi darbinieki tiek aicināti laist savus mazos bērnus. Akmens universitātes dārziņā, ja viņi pieņem darbā audzinātājas, kuras nerunā angliski un pret bērniem izturas kā pret kartupeļu maisiem. |
|