04:34 pm
''Bet ilgtermiņā vienatne var stipri sabojāt raksturu, kas, savukārt var beigties ar totālu vientulību sešu kaķu sabiedrībā. ''
M-m. Par to jau arī es uztraucos. Vai tas kaut kādā mērā jau neatgriezeniski nav sācies...
Sāk iztrūkt tā rakstura īpašība, kas liek rēķināties ar citiem.
Kādreiz taču dzīvoju kopā ar vecākiem, kojās ar meitenēm, tad bija periods, kad dzīvoju kopā ar draugiem...
Bet tagad jau vairāk kā gadu dzīvoju viena pati un mani sāk nedaudz uztraukt šī vienbūšana. No vienas puses ir ļoti labi, vienkārši, bez uztraukuma, bez ierobežojumiem. Nāku kad gribu. Eju kad gribu. Daru ko gribu. Aicinu ciemos ko gribu un eju ciemos pie kā gribu. Ēdu ko gribu un, ja negribu, neēdu vispār. Gribu - mazgāju traukus, negribu, nemazgāju. Ja atnāku mājās un tie nav nomazgāti varu vainot tikai sevi. Par netīriem traukiem uz sevi jau nebubināsi. Nepatiks, nomazgāšu. Nepatiks bardaks - sakārtošu. Netraucēs - nekārtošu.
Arī brauciens uz Kuldīgu bija absolūti spontāns. Iešāvās prātā ideja, iekāpu mašīnā (ne savā) un aizbraucu...
Ja dalītu ar kādu dzīvi, būtu jāuzzvana, jāizstāsta situācija, visticamākais, pat jāpiedāvā braukt līdzi, jo tā gluži paziņot:''Čau, es tikko izdomāju, ka gribu braukt uz Kuldīgu. Mājās šodien negaidi. Rīt varbūt pārbraukšu, ja nebūs baigi grūti un pārāk labi vienlaicīgi.'' - nebūtu labi.
No otras puses... Dažkārt jau gribās, lai kaut kas ierobežo. Kāds pie kā atgriezties un kāds, kurš atgriežas. Kāds, kurš nenomazgā traukus un kāds, kurš apēd vakariņas.
Ja vien būtu iespējams veidot kopdzīvi ar otru cilvēku tik pat harmonisku, cik pašam ar sevi vien dzīvojot... tā būtu pasaka, ne dzīve!
Ar to visu es gribēju teikt, ka, manuprāt, labāk ir jautrs bardaks ģimenes formātā, nekā pragmatiskas attiecības, kas būtībā nav nekas cits, kā vientulība divatā.
Interesanti... Kur palika pirmais koments? Es it kā neizdzēsu...
Vakar pārlasīju simt un vienu reizi... Bet es neko nespēju atbildēt... Vien jācer, ka dies`dos!
Komentārs radās spontāni, bet pēc tam šķita, ka esmu nepamatoti sajuties tiesīgs komentēt tavu dzīvi un vispār plaši izrunājies par lietām, kuras, iespējams, pats kārtīgi nesaprotu.
Mani visnotaļ mulsina visa šī pasākuma paradokss kas slēpjas tajā, ka rūpīgi kultivētais egoisms (nav būtiski, vienatā vai divatā) galu galā noved pie izmisuma un vientulības vecumā, savukārt, ģimene sākas ar izmisīgu naudas trūkumu un nogurumu, ko rada mazi bērni, bet beidzas (ja vien nav pieļautas kaut kādas milzu kļūdas) ar laimīgām vecumdienām bērnu un mazbērnu sabiedrībā.
Esmu lasījis veselu čupu socioloģisku pētījumu par veselīgas un laimīgas novecošanas stratēģijām, un tur vecie cilvēki visi kā viens saka: es varu paciest savas slimības, es pat varu mierīgi piemēroties savai mazajai pensijai, bet man nebūtu jēgas dzīvot, ja nebūtu mazbērnu. To pašu apstiprina arī E.Eriksona personības attīstības teorija (skat.
8 stadiju).
Tu runāji par savu pieredzi. Vairāk nokoncentrējos uz to un tad mēģināju izdomāt, kā tad īsti ar mani ir. Sapratu, ka nav jau tā, ka gribētu dzīvot viena vēl ilgi, ilgi, jo tā ir tik vienkārši. Bet lielākoties grūti atrast kādu, kurš būtu gatavs attiecībās būt tik pat brīvs kā es... Ar vārdu brīvs es nedomāju nesaistīts... To ir grūti definēt, bet sajūtu līmenī šī doma man ir skaidra.
Palasīju Eriksonu, patika no mana vecuma posma apraksts:''Once people have established their identities, they are ready to make long-term commitments to others. They become capable of forming intimate, reciprocal relationships (e.g. through close friendships or marriage) and willingly make the sacrifices and compromises that such relationships require. If people cannot form these intimate relationships – perhaps because of their own needs – a sense of isolation may result.''
Atkal jāpadomā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}