Nupat pīpēju kopā ar ministru. Pareizāk sakot, es stāvēju un pīpēju, kamēr viņš skraidīja šurpu turpu - 4 m prom no manis, 3,5 m atpakaļ - un pīpēja. Gandrīz vai varēja pievērt acis un pasapņot, ka viņš tā skraida manis dēļ.
Stāvēju un atcerējos sensenos laikos, kad buks organizēja vienu izstādi. Es ierodos, uzcirtusies kā kinozvaigzne (pilns komplekts - šņorējami zābaki, kažokādas jaka, pat obligātā kultūras izgājienu uniforma - svārki ar mežģīni!), malkoju šampi un smaidu pa labi un pa kreisi. Piepeši redzu - pa durvīm ienāk kaut kur redzēts vīrietis. Redzēts ir - bet, kur, neatceros ne sitama. Smaidu un māju ar galvu, viņš, ļoti priecīgs, māj pretim, un tikai pēc krietna brīža man pieleca, ka tas bija ministrs Baštiks, un redzēts viņš ir televizorā.