nosapņoju, kā izskatās mazas depresijiņas sejiņa. viņa man bija uzklupusi, lai ļautu nomest pāris kilogramus un iegūtu to aristokrātiski bālo, izmocīto skatu un kustības, ko piedod novārdzināšana un pārgurums, jo es to nezināju, bet man jau pavisam drīz bija jāprecās un tāds tēls gāja kopā ar baznīcas dekorācijām.

jāņi bija parasti. sajūsmas trūkums par visu bija kaut kas jauns, bet, kad sapratu, ka arī stāvēšana šortos līdz padusēm nātrēs un dunduri nerada izteiktu neapmierinātību, tad tas likās tikai godīgi. iepakota emocionālā nekādā papļāpāju, sapinu vīgriežu vainagu, sagaidīju dzērvju krīpīgās klaigāšanas sākšanos purvā un aizgāju gulēt.