bija nakts, sēdēju uz palodzes, pīpēju jointu un domāju, ko es gribu iesākt ar savu dzīvi. es par to domāju vislaik. katru dienu, katru stundu. es vnk nevaru saprast kur es dodos un kāda tam visam ir jēga. agrāk man likās, ka vot tad kad man beidzot būs nauda, tad es būšu laimīgs. nu tagad ir kaut cik naudas, bet tāpat kā agrāk pieķeru sevi kaut kur sēžot naktī un domājot par to cik viss ir sūdīgi. nē, nu, nav jau sūdīgi. citi aiz laimes lēktu debesīs, ja viņiem būtu tāda dzīve kā man, bet man ar to ir par maz ! es iesnītu rutīnu, es nespēju nosēdēt uz vietas, man vajag nemitīgus piedzīvojumus, man vajag darbību, darbību un vēlreiz darbību. biju 2as nedēļas francijā, atbraucu un jau 2ajā dienā jutos vēl nelaimīgāks. viss tas kontrasts kā bija un ir pašlaik dzen nenormālā depresijā. skumji, ļoti, ļoti skumji. vispār es nezinu, kas man pietrūkst, lai es būtu laimīgs. vai kautkas mainītos ja man blakus būtu mīloša draudzene ? - noteikti nē. vai kautkas mainītos, ja man būtu vēl vairāk naudas ? - noteikti nē.vai kautkas mainītos, ja es vienā dienā sakrāmētu mugursomu un tā vienkārši dsotos uz Portugāli ? - ļoti iespējams.