Ar laiku un darbiem vienkārši aizmirsīsi, ka ir sūdīgi. Varbūt tāds dzīves periods. man arī agrāk visu laiku likās, ka ir riktīgi slikti, kaut gan īstenibā jau nebija. Tas nav palicis no pusaudžu gadiem? Pāries, goda vārds, vairāk pašam jāpriecājas par to kas ir. Agrāk man bija depresija vienkārši no nekā, no dzīves, jo iekšā baigais spars un degsme, bet saproti, ka tāpat nevari visu izdarīt un nav arī viss tavos spēkos, pa lielam esi viduvējība. Nezinu. Tagad jau vispār cilvēki ir pasaules pilsoņi, arī dzīvesstili krasi atšķiras. Vienīgais sakarīgais, ko varu bilst, dzīve ir īsa, dari ko Tu gribi, tāpat visu nekad neizdarīsi.