A thin grey line between black and white - Rakstīšanas uzdevums tomēr sasildīja

Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca. Grūti panesamās jūtas (aizvainojums un skumjas) nepārgāja, pat ja centos iziet ārpus sevis, saprast iemeslus, kā jutās otrs cilvēks, kad pateica kaut ko tik skarbu, ieraudzīt risinājumu un savas kļūdas. Zīmēšana nomāca vēl vairāk, jo parādīja to, kāds cilvēks patiesībā esmu, uz sevi vērsts, kas visu uztver pārāk saasināti un ļoti pārdzīvo. Kāpēc nenomierina tas, ka intelektuāli it kā visu (daļu) saprotu un pat redzu risinājumu? Kāpēc iekrītu muļķīgā sevis žēlošanā, bet mazāk skumdina tas, ka slikti jutās arī otrs cilvēks? Garīgais tēvs gan teica, ka jūtas nevajadzētu vērtēt morālās kategorijās, pat ja neērtas un grūti izturamas, jo būtiskāka ir izvēle, kā rīkojos pēc tam. Vai tad es dusmojos uz ķermeni, kad sāp kāja, ja uz tās uzkritis kāds smagums? Tikpat muļķīgi būtu dusmoties uz sevi, kad sāp emocionālā ziņā un ir tādas un tādas jūtas. Brīnumainā kārtā kļuva silti, kad izpildīju  šādu rakstīšanas uzdevumu, kas sākumā man šķita muļķīgs, jo īsti nesapratu atšķirību starp es vēlos un gribu (gribēt it kā īstermiņā?). Varbūt tā ir, ka jāiemācās pieņemt realitāte, pat ja šaubos, ka esmu tāds cilvēks, kas iemācījies sevi pilnībā nejust, ja jau spēju nedaudz reflektēt par šo. Būtībā sanāca rakstīt par vienu un to pašu, pat ja aspekti šķietami dažādi.