![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tad nu pāris vārdos pieminēšu vēl šo to. Baidīšanās drudzis ir pierimis. Vienkārši mani nesen pabrīdināja, ka var nākties braukt uz Itāliju. Saistībā ar to Colombini virtuvju projektēšanu. Man, kā kārtīgai Sviesta Bekai®, tas, protams, izsauc paniku. Gandrīz viens pats svešā valstī Vidusjūras krastā, kur visi runā svešā mēlē, uz nedēļu. Šausmas. Atliktu vienīgi cerēt, ka mana prāta loģiskie procesori spētu apgūt visu, ko nu man nāktos apgūt. Šobrīd to vairs nepieminēšu. Tomēr pats process ar visu to mēbeļu komplektiem virzās uz priekšu patiešām nopietni.
Pie visa ir vainīgi ekonomisti! Pie visa, kas šobrīd notiek! Iebildumus, ka notiek tikai procesu novērošana, noraidu. Novērojumus veic, lai izdarītu secinājumus. Pieprasījuma-piedāvājuma līknes un tamlīdzīgi. Tā pati Colombini rūpnīca katru gadu saražo vājprātīgus daudzumus mēbeļu. Kur viņi tās liek, es pat zināt negribu (glītas un elegantas bezgala), lai gan tas tāpat ir skaidrs. Runa ir par ko citu, patiesībā - par citu nozari. Tirgus ekonomika ir kapitālisma sistēmas pamats. Tās uzdevums - kaut ko pārdot. Un šeit saduras mārketinga un inženieru intereses. Par nelaimi, viņi ir cilvēki. Visi. Un ikviens cilvēks ir pērkams. Jautājums tikai - kāda ir cena. Un cena šajā gadījumā ir ne tikvien nauda, bet arī patērētājs. Man nežēlīgi patika tā Samsung LCD TV reklāma. Tajā uzsvars ir likts uz dizainu (!!!!!), nevis uz tehnikas trimfu. To pašu darīt sākusi arī Nokia, LG ar savu 'chocholate' un lērums citu. Vēlme ir nopelnīt, protams. Pārdot to, kas iet. Modīgo, moderno, dizainisko. Savā ziņā nedaudz līdzinamies arābu naftas valstīm - tur tuksneša vidū slejas rotējoši debesskrāpji, dārgas viesnīcas, slēgtās slēpošanas trases un daudz kas cits. Bet ne tāpēc, ka tūristi turp dotos bariem. Tā vienkārši ir naftas nauda. Apmēram šādi skanēja vārdi no kādas filmas 'You were here hundred years ago - riding on camels, living in the desert practically without anything. And that's where you're gonna end up after another hundred, when there will be no oil left. Think about that'. Arī mums šeit, LR, nav tādu dabas resursu, bet pērk visu uz vella paraušanu. No tā cieš tādi ļaudis, kā es. Nopirktie LCD un plazmas teļļuki, datori, telefoni, u.c. beidz savu pastāvēšanu dažu gadu laikā. Man, tostarp, gribas sajust mūžības pieskārienu. Jo dienas, jo vairāk. Redzēt ap sevi visu to, kas pārvar laika robežu un, cilvēka rokas pieskatīts, spēj turēties pretī visvarenākajam Visuma faktoram.
No Senča esmu mācījies ka, ja Tu kaut ko dari, tad tā 'uz nāvi': lai nekas šo konstrukciju neizjauktu bez konstruktora ziņas. Bet mūsdienās tas vairs nav cieņā. KAS VISPĀR IR CIEŅĀ MŪSDIENĀS, A?!!!!!
Pie visa ir vainīgi ekonomisti! Pie visa, kas šobrīd notiek! Iebildumus, ka notiek tikai procesu novērošana, noraidu. Novērojumus veic, lai izdarītu secinājumus. Pieprasījuma-piedāvājuma līknes un tamlīdzīgi. Tā pati Colombini rūpnīca katru gadu saražo vājprātīgus daudzumus mēbeļu. Kur viņi tās liek, es pat zināt negribu (glītas un elegantas bezgala), lai gan tas tāpat ir skaidrs. Runa ir par ko citu, patiesībā - par citu nozari. Tirgus ekonomika ir kapitālisma sistēmas pamats. Tās uzdevums - kaut ko pārdot. Un šeit saduras mārketinga un inženieru intereses. Par nelaimi, viņi ir cilvēki. Visi. Un ikviens cilvēks ir pērkams. Jautājums tikai - kāda ir cena. Un cena šajā gadījumā ir ne tikvien nauda, bet arī patērētājs. Man nežēlīgi patika tā Samsung LCD TV reklāma. Tajā uzsvars ir likts uz dizainu (!!!!!), nevis uz tehnikas trimfu. To pašu darīt sākusi arī Nokia, LG ar savu 'chocholate' un lērums citu. Vēlme ir nopelnīt, protams. Pārdot to, kas iet. Modīgo, moderno, dizainisko. Savā ziņā nedaudz līdzinamies arābu naftas valstīm - tur tuksneša vidū slejas rotējoši debesskrāpji, dārgas viesnīcas, slēgtās slēpošanas trases un daudz kas cits. Bet ne tāpēc, ka tūristi turp dotos bariem. Tā vienkārši ir naftas nauda. Apmēram šādi skanēja vārdi no kādas filmas 'You were here hundred years ago - riding on camels, living in the desert practically without anything. And that's where you're gonna end up after another hundred, when there will be no oil left. Think about that'. Arī mums šeit, LR, nav tādu dabas resursu, bet pērk visu uz vella paraušanu. No tā cieš tādi ļaudis, kā es. Nopirktie LCD un plazmas teļļuki, datori, telefoni, u.c. beidz savu pastāvēšanu dažu gadu laikā. Man, tostarp, gribas sajust mūžības pieskārienu. Jo dienas, jo vairāk. Redzēt ap sevi visu to, kas pārvar laika robežu un, cilvēka rokas pieskatīts, spēj turēties pretī visvarenākajam Visuma faktoram.
No Senča esmu mācījies ka, ja Tu kaut ko dari, tad tā 'uz nāvi': lai nekas šo konstrukciju neizjauktu bez konstruktora ziņas. Bet mūsdienās tas vairs nav cieņā. KAS VISPĀR IR CIEŅĀ MŪSDIENĀS, A?!!!!!