nobujāņojis pie bušas, mājās pārrados ap 9.00. nolikos pačučēt ap 10.00, bet pamodos ap 16.00 ar sajūtu, ka nogulēta vai vesela nakts. piecēlos un nokonstatēju, ka namiņš ir tukšs un vēss, vitarmīns jau ceļā uz pērnavu, un tātad turpmākās divas dienas pavadīšu viens pats mājās. viegli aizpampis kakls, - vakar tomēr biju par plānu apģērbies (vitarmīna šaurais, veļasmašīnā krāsotais plašķītis) un nu ir jūtamas sekas - arī labajā ausī kaut kas riebīgi dur, kamēr galva vēl pilna ar vakardienas dūmiem, bet tas, kā reizi, nav slikti. maniakāli kurinu kamīnu, ka sprakšķ vien. tagad varu to kaut vai pārkurināt un pārvērst māju par īstu somu pirti, galvenais kontrolieris taču ir prom.

19.30. bļaģ, kā es pārbijos! metāla skurstenī atskanēja aizdomīgi sprakšķi un visur sāka smirdēt pēc tāda kā gumijota deguma! nonesos lejā - kamīns jau liesmoja pilnā sparā, bet mūrītis nokaitēts karsts. pārkurināts! momentā atrāvu vaļā visus logus, ieslēdzu ventilāciju, dzēsdams malku, pielēju pilnu kamīnu ar ūdeni, izrāvu no tā un sametu spainī melnās, slapjās, vēl kūpošās pagales un ogles, iznesu to visu pagalmā, izbēru vecajā ugunskura vietā un nu sēžu kā uz adatām, bažīgi lūru ārā pa jumta logu uz melni nokvēpušo skursteņa galu (vai viņš tāds jau bija?) un saku paldies dievam, ka viss šoreiz beidzās labi. gaiss gan vēl viegli dvako. atbrauks vitarmīns, sados pa mizu un pelnīti. savam attaisnojumam varēšu atkārtot tikai vienu -, ka tas jau bija tikai tāds pusotrs klēpītis malkas, un ziemā taču mēs kurinājām nonstopā!!

10.54. visu vakaru ložņāju gar griestiem, ošņāju visus caurumus, bāžu tajos pirkstus, taustu pašus griestus, vai kaut kur kaut kas nesilst, vēl joprojām lūru pa jumta logu uz skursteni, vai kaut kur kaut kas negruzd un nekūp, un brīžiem rādās, ka pa kādai strūkliņai no pārseguma spraugām izskrien gan. paranoja pilnos ziedos. izrubināju no viena caurumiņa griestos pie skursteņa mazu vates kumšķīti, pētīju kā smaržo, mēģināju sadedzināt, bet šis nedega, značit, vate ir ugunsdrošā. tomēr gaisā vēl joprojām jūtams degums un tas strjomī, it kā šī smaka nebūtu saglabājusies pēc tām ārā rautajām pagalēm, bet kaut kas visu laiku sūktos no kaut kurienes klāt. biju jau aiztesies pie kaimiņiem ainas un inta, aina kā nekā ugunsdzēsībā strādājusi. šie smējās un teica, ka nekas tur vairs nevarot būt un, iespējams, ka dedzis esot skurstenis, tie sodrēji, kas viņā sakrājušies, tas tā daudziem gadoties, cits nekas. bet man vienalga nav miera, piezvanīju jau vitarmīnam, tūlīt zvanīšu arī bušai. paralēli visu laiku ieklausos un ausos. nakti nāksies pārlaist aukstā mājā, jo visas malas ir pārvēdinātas.