Dienas prieciņi - Carnikava

- beidzamā pietura varenajā 45.autobusa maršrutā, kas nu ir izpētīta. Lielas baudas no tā gan man nebija, jo turpbraucot traki traki sāka sāpēt vēders un tas nepārgāja, līdz pie jūras neaizmigu. Bet savādāk, šī pludmale bija vēl skaistāka, pat futbola un volejbola laukumiņi, ģērbtuve un, labākais, šūpuļtīkls. Viļņi gan šoreiz bija ļoti agresīvi, tie vienlaikus gan grūda uz krastu, gan vilka atpakaļ.
Mēs aizgājām līdz pat Gaujas ietekai, kur, izrādās ir gājis bojā man ļoti tuvs cilvēks, kaut tas bija sen, izpeldējāmies, kaut tur vieglāk būtu bijis rāpot un devāmies pazudušās Carnikavas meklējumos. To gan labāk nebūtu darījuši. Es pirmo reizi dzīvē mandomāt iekļuvu tik blīvā dunduru un pēc tam odu mākonī. Jākasās būs vēl ilgi un, pēc visa spriežot, arī pēdas būs redzamas kādu laiciņu. Šito es vairs negribētu atkārtot.
Nu jā, bet nepārtraukti cīnoties ar apmaldīšanās sajūtu, mums tomēr beigu beigās izdevās atrast pazīstamu vietu un, tā kā iecerētais autobuss jau bija nokavēts, mēs sēdējām parkā un atkal jau ēdām picu. Piezīme par Carnikavu: es nezinu, vai tā ir tikai vakaros vai kā, bet tur bija uzkrītoši daudz jauniešu un daudzi no tiem arī velosipēdisti. Šī nu ir pilsēta bez novecošanas tendences.