THE BLOG - piedzīvojumi

mjam, brīvdienas bija briesmīgas. sestdien tā arī netikām iekšā dzīvoklī, jo durvīs iesprūda atslēga. nācās braukt atpakaļ pie Bondara notusēt visu dienu, skatoties kaut kādas filmas un dzerot aliņus. un vakarā protams uzradās Mārītis, kurš bija atgriezies no leļļu teātra izbraukuma uz Latvijas Balzamu, un atnesis no sī pasākuma dažus litrus ar dzeramo. visi viņu nolamājuši, atkorķējām un ķērāmies klāt, jo uz mājām jau tāpat nebija jēgas braukt. tad jau labāk dzert, nevis sēdēt trepēs.

vēlāk vakarā kādam radās ideja, ka jābrauc pēc zāles, un pilnīgi muļķīgi arī nolēmām, ka tā ir laba ideja. aizmaucām uz purčiku pie viena pazīstamā dīleru pazinēja, ar kuru pēcāk aizripinājām līdz Vaivariem pie nākamā pazinēja, kurš mūs aizveda atpakaļ uz pārdaugavu un sadabūja mums zāli. tās dīleru ķēdes ir tiešām garas un visi savus kontaktus tur dziļā noslēpumā, tāpēc arī tāds čakars.

nujā, un tam otram pazinējam drusku zāle jau bija kabatā un mēs nolēmām pa ceļam drusku sastiķēt, lai labāk braucās. tā laikam bija lielākā kļūda tajā vakarā, jo tā viņa zāle bija pārāk laba tādiem svētdienas pīpētājiem - mēs ar Mārīti pievēmām visus Dubultus un vēlāk arī Rīgu. Mārītis paspēja uzvemt abiem dīleru pazinējiem - vienam cepurē, otram uz kājas. es gan centos uzvesties pieklājīgāk, kamēr viens no viņiem, tas ar pievemto cepuri, vienā mierā filosofēja par to, kāds viņam prieks, ka mums pietiek ar tādu nelielu iepīpēšanu, lai dabūtu šitādu efektu.

bet nu jā, šitā sen nebija norauts jumts. vienā brīdī, atrodoties mašīnā, kas brauca ar 120km/h, man sāka likties, ka es krītu bezdibenī ar 120km/h. man nomainījās dimensijas, priekša pēkšņi atradās apakšā, un es kritu lejā pa jūrmalas šoseju, kamēr pa radio skanošie Alice in Chains man spēlēja savas ģitāras tieši pie auss – varētu pat teikt, ka viņi atradās mašīnā kopā ar mums. acis tomēr vaļā nevēru, somatiskie gļuki ir foršāki.

nujā, mēs bijām izbraukuši desmitos vakarā, bet atgriezāmies mājās četros no rīta. šis piedzīvojums tiešām bija episks.