Man ir maisiņš ar viņas kažociņu. Neesmu spējusi tam pieskarties. Viss viņu atgādina. Negribas vērt vaļā tunča konservu, jo nav "ņē", ko viņa vienmēr teica. Negribas pat virsū skatīties vietām, kur viņa mēdza gulēt, jo nav. Bija smagi nomainīt gultasveļu, kur viņa vēl tika gulējusi savā pēdējā rītā, mazs, izmocīts kamoliņš man zem segas, bet murrāja tik sirsnīgi. Viņas vairs nav uz skapja, kur es pēdējo reizi viņai pateicu, ka mīlu, kad devos prom un zināju, ka atgriezīšos tukšā mājā. Viņa ir visur fotogrāfijās, uz telefona, viņa ir uz manas bankas kartes, viņa ir manos mākslas darbiņos, manos nodarbību baneros, bet viņas vairs nav.
Un vēl apkārt tie pilnīgi debilie mierinājumi. Nav nekāda mierinājuma pret nāvi. Nav.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}