Part I no I
« previous entry | next entry »
Jun. 25., 2011 | 01:38 pm
''Labvakar šajā naktī mans vissmīļais.
Tikko kā pārrados dzīvoklī un noriju miega zāles. Kad pēdējais vārds teikumā būs atradis savu vietu šīs vēstules rindās, es jau atradīšos bezsapņu eiforijā. Nedomāšu. Nevēlēšos. Neskumšu. Vienkārši nebūšu. Ja tā ir vieglāk. Lai gan, maz ticams. Murgi izraksies pie manis pat kvantumā sarītu zāļu iespaidā. Pierādīts. Zināms. Pats esi dzirdējis tos necilvēciskos kliedzienus manu vismelnāko dienu laikā.
Bet vienalga, jo manis nebūs. Vai tas neskan glaimojoši? Nu tad vismaz iedvesmojoši? Mazliet? Kaut kas tāds, ko es varu izvēlēties, esmu spējīga kontrolēt, kā 'būt vai nebūt'. Bieži jau tā negadās.
Ir vēl aptuveni pusstunda; [ar katru sekundi aizvien mazāk un mazāk, ja turpināšu gvelzt muļķības un niekus, neķeroties klāt nopietnajai daļai, kas parasti seko pēc ievada] pusstunda pilna saprāta, lai es spētu rakstīt. Attēlot sajūtas ar vārdu spēku.
Izmantošu atvēlēto laiku, lai uzrakstītu Tev par kādu domu, kas jau labu brīdi neliek man svētu mieru.
Es jau šodien, ja pamanīji, Tev par to ieminējos.. Atceries, kafejnīcā, kad nevarēji izvēlēties starp brūnajiem un baltajiem cukura graudiem, ko bērt stipri tumšajā kafijas dzērienā?
Bet es atbildēju, lai ņem baltos, jo iepriekš esi jau lietojis. Jo pieradis. Domājams, Tu vienmēr taču esi dzēris kā tēju, tā kafiju tikai ar baltajiem cukura kristālgraudiem piedevām. Tamdēļ ar es Tavu izvēli padarīju vieglāku, apzinoties, ka Tu jau esi tas, kurš nereti nokāpj no saviem 'pārmaiņu augstumiem'.
Tu viltīgi pasmaidīji un aizrautīgi nodevies šai nodarbei - cukura iemaisīšanai kafijā.
Tik koncentrēti Tu to darīji, ka man neviļus uz mēles jau rosījās jautājums vai tik neesi atkal niekojies ar to vielu.. Tu taču man zvērēji, ka nē! Ka nekad vairs! Vismaz bez manas ziņas un klātbūtnes ne..
Man ir padsmit minūtes laika, bet es te nodarbojos ar pārmetumiem. Rūpīgi salocu kā papīra lidmašīnas un netēmējot vienkārši metu Tavā virzienā, cerot, ka sasniegs savu mērķi. Kur tas redzēts, sasodīts! Ko gan es esmu spējīga pārmest Tev - mīļotais, lolotais un eņģeliskais radījums!
[..]
Nē, es nespēju vairs uzrakstīt ne vārda, ne vairs par savām domām, kuras jau lidot kā lido tālu projām visuma bezgalīgajās dzīlēs, dzelmē un velns viņu sazin kur.
Bet es uzrakstīšu. Rīt. Es apsolu.
Mūžam Tava, Māra.''
Tikko kā pārrados dzīvoklī un noriju miega zāles. Kad pēdējais vārds teikumā būs atradis savu vietu šīs vēstules rindās, es jau atradīšos bezsapņu eiforijā. Nedomāšu. Nevēlēšos. Neskumšu. Vienkārši nebūšu. Ja tā ir vieglāk. Lai gan, maz ticams. Murgi izraksies pie manis pat kvantumā sarītu zāļu iespaidā. Pierādīts. Zināms. Pats esi dzirdējis tos necilvēciskos kliedzienus manu vismelnāko dienu laikā.
Bet vienalga, jo manis nebūs. Vai tas neskan glaimojoši? Nu tad vismaz iedvesmojoši? Mazliet? Kaut kas tāds, ko es varu izvēlēties, esmu spējīga kontrolēt, kā 'būt vai nebūt'. Bieži jau tā negadās.
Ir vēl aptuveni pusstunda; [ar katru sekundi aizvien mazāk un mazāk, ja turpināšu gvelzt muļķības un niekus, neķeroties klāt nopietnajai daļai, kas parasti seko pēc ievada] pusstunda pilna saprāta, lai es spētu rakstīt. Attēlot sajūtas ar vārdu spēku.
Izmantošu atvēlēto laiku, lai uzrakstītu Tev par kādu domu, kas jau labu brīdi neliek man svētu mieru.
Es jau šodien, ja pamanīji, Tev par to ieminējos.. Atceries, kafejnīcā, kad nevarēji izvēlēties starp brūnajiem un baltajiem cukura graudiem, ko bērt stipri tumšajā kafijas dzērienā?
Bet es atbildēju, lai ņem baltos, jo iepriekš esi jau lietojis. Jo pieradis. Domājams, Tu vienmēr taču esi dzēris kā tēju, tā kafiju tikai ar baltajiem cukura kristālgraudiem piedevām. Tamdēļ ar es Tavu izvēli padarīju vieglāku, apzinoties, ka Tu jau esi tas, kurš nereti nokāpj no saviem 'pārmaiņu augstumiem'.
Tu viltīgi pasmaidīji un aizrautīgi nodevies šai nodarbei - cukura iemaisīšanai kafijā.
Tik koncentrēti Tu to darīji, ka man neviļus uz mēles jau rosījās jautājums vai tik neesi atkal niekojies ar to vielu.. Tu taču man zvērēji, ka nē! Ka nekad vairs! Vismaz bez manas ziņas un klātbūtnes ne..
Man ir padsmit minūtes laika, bet es te nodarbojos ar pārmetumiem. Rūpīgi salocu kā papīra lidmašīnas un netēmējot vienkārši metu Tavā virzienā, cerot, ka sasniegs savu mērķi. Kur tas redzēts, sasodīts! Ko gan es esmu spējīga pārmest Tev - mīļotais, lolotais un eņģeliskais radījums!
[..]
Nē, es nespēju vairs uzrakstīt ne vārda, ne vairs par savām domām, kuras jau lidot kā lido tālu projām visuma bezgalīgajās dzīlēs, dzelmē un velns viņu sazin kur.
Bet es uzrakstīšu. Rīt. Es apsolu.
Mūžam Tava, Māra.''