mana pirmā nakts maiņa pa ļoti ilgiem laikiem no vienas puses pagāja ok, no otras puses lika saprast, ka šitais darbs mani iemetīs atpakaļ depresijā. pēkšņi es atceros visus iemeslus, kāpēc aizgāju no statoila un sapratu visus, kāpēc būtu vajadzējis palikt shotos.
bet varbūt arī jūtos izsmelta dusmu dēļ. kaut kā stulbi tomēr, ka cilvēks konkrēti pasaka, lai neeju uz mītingu, lai gan gribu, un pēc tam uzbrauc par to, ka neesmu. un vēl par to, cik ļoti es ļauju citiem ietekmēt savu rīcību un lēmumus.
šodien es mācos izlemt pati.
bet visu pēcpusdienu man bija lieliskas tumši violētas lūpas, kuras labprāt tādas atstātu uz.. vienmēr.