Kļūstu zirnekļu apsēsta. Nudien.

Viens zirneklītis iemitinājies uz lodžijas un neļaujas maniem pieklājīgajiem mājieniem iekārtoties citur. Vispirms sāka veidot tīklu pie lodžijas ārējās daļas labajā stūrī, kur puķes, nejauši iztraucēju, sabijos. Viņš pārvācās mazu gabaliņu tālāk uz lodžijas ārējās daļas viduci, kur es diendienā mīlu pieiet par dabu priecāties, atkal jau nejauši izjaucu iesākto tīklu, sabijos.
Vakar bija smuku tīklu uzaudis šķērsām pāri lodžijai, tā, ka netieku otrā galā puķes un baziliku apliet. Sabijos, bet tīkls palika vesels. Palūdzu vīru kaut ko izdomāt, bet, lai nekaitētu zirneklītim. Viņš uzmanīgi savāca aiz garajiem pavedieniem tīklu un nolaida no mūsu lodžijas lejā. Šorīt iemītnieks jau atkal tur pat bija jaunu tīklu uzaudis tajā pašā vietā. Atkal palūdzu vīru to noņemt.

Nu, ja zirneklītis atkal atgriezīsies, nāksies laikam sadzīvot.
Domāju, ka neba aiz ļauna prāta viņš te dzīvo. Varbūt, ka pat aiz ļoti laba. Mazliet jau ticu tiem māņiem par zirnekļiem un laimi.
Bet kā lai puķes apleju?
Nenobīties varu iemācīties.

Un tīkls ar zirnekli viducī vienmēr ir tieši man sejas augstumā!