brīvdienās mēģinājums atkārtoti tikt līdz ezeram. deviņos izgājām no lauku mājām. pāri pirmajai upītei pāri pārgāzām pirms tam ozolu stutējušās mednieku vakts kāpnes. tad skaista veca ozolu audze, nemaz nezināju, ka ozoli arī tik tuvu viens otram dzīvo, tur varētu pāris dižozolu zīmītes padalīt. tad cepuri nost maucoši brikšņi. otrajai upītei, kas godīgi sakot deminutīvam par platu, centāmies sekot gar malu, cerībā uz bebru čaklumu un sanestiem koku aizsprostiem, bet pēc stundas sākām domāt pat par pārpeldēšanu, jo variants ar iekrišanu likās ļaunāks nekā "visas drēbes nost, somu pārmest otrā krastā, lamājoties pārpeldēt un drēbes mugurā". bet vēl pagājāmies un pa sagāztu koku sastrēgumu arī ļoti veiksmīgi plikām kājām tikai līdz potītēm ūdenī pārgājām pāri, bet ar to arī to dabiski veidojušos konstrukciju izjaucām un atpakaļ sapratām, ka nebūs mums tā iet. otrā krastā turpat atradām beigtu mežacūķi ar akurāti uzplēstu caurumu kaklā. agrs pusaudzītis, izskatījās, ka mucis un uzskrējis uz bebra graušanas rezultātā uzspicināta zara, kas tur daiļrunīgi nodevīgā lenķī blakus auga. pavasarī būs jāiet pēc zobiņiem amuletam, ja meža zvēri nekur neaizvilks, bet, ja jau līdz šim viņš tur gulējis neaiztikts, tad izskatās, ka ar sanitāriem tur švaki. varbūt tapēc, ka slapjie purvi tur visriņķī, kā vēlāk izrādījās, nezinu. jā, tā karšu ignorēšana vēlāk noveda pie purva brišanas. tikām pāri dīvainai pļanckai. sāka satumst un izdomājām brist cauri uz mežaināku vietu- ja nu jāpaliek, tad labāk tur, kur sūnas nelīgojas un nekur nestieg kājas. uzķerāmies uz malduguns(?), kādu laiku sekojām tam virzienam, jo noturējām par mašīnas ugunīm vai mājām. kaut kur maldījamies. līdz pilnīgai tumsai bijām izcīnījušies diezgan tālu tam, ko uzskatījām par pēdējo posmu ceļā uz stigu, pie kuras piegāja klāt ceļš vedošs uz ciematu. redzējām priekšā mašīnas ugunis,šoreiz jau skaidrā pārliecībā, jo caur koku šalkoņu bija dzirdams vārgs "brumm-rum-ruuumm" un sapriecājāmies par ātri, jo pēdējos 600 metrus gājām kādas minūtes 50mit, jo tajā cirsmā peļķes dziļas, sūnas mitras un celmi reti. lēkājām no slapja uz mazāk slapju un kā kaut kādas pin-bāll bumbiņas turp atpakaļ, pa kreisi, pa labi šaudījāmies. vīns jau bija izdzēries, kas darīja bažīgāku par vēju, kas pieņēmās spēkā. bet jēēh, astoņiem ejot uz deviņiem bijā uz grants ceļa pārlaimīgi. ezers no šīs puses paliek nesasniegts.