Man ir jākļūst par komiķi, mani noteikti mīlētu miljoni.
Asinsspiediens šodien ir zems kā dzīves līmenis Zimbabvē un visu rītu es mocījos ar neprātīgu dūkoņu ausīs - jācer, protams, ka tie man ir kautkādi pārejoši uzplūdi, jo defilēt pa poliklīniku noteikti ir pēdējais, ko es gribu darīt, bet ne jau par to ir stāsts. Diena pārmaiņas pēc ir izvērtusies persikaina, es priecājos par asfalta atdzimšanu uz savas ielas [mana klumpačošana cauri kupenām ir beigusies, aleluja] un grāmatplaukta jau tā bagātīgais saturs ir papildināts ar no kādas tantes pārpirktu Rokupāciju, ja jau nav tās naudas, tad lai nav - eh, indīgi rozā krāsas liecība par to līdz mielēm izdzīvoto, zudušo, priekpilno laiku, kad es vēl pratu piekāst pirmseksāmenu konsultācijas un ik pārdienas neiedomājami precīzi līdz ar zvanu nesos ārā no savas toreizējās mācībiestādes, garām tām ziedošajām ābelēm vālēju prom uz 4. tramvaju, lai pēc pusstundas atrastos stacijā, sagaidītu savu savu visbrīnišķīgāko un tad kopīgi dotos dabā - ai, tā tik bija dzīve, velns. Dzīvojieties, patērētāji.