Radiohead un paģiru rēgs - nekas daudz jau nav noticis, Kims Čenirs nav iecēlis savā vietā Kimu Čenunu un zemīte joprojām kruķījas ap savu asi, vienīgi laiks atkal ir mazliet paputējis, zobratos kāds ir iegrūdis spieķi, es joprojām dzeru no kakliņa [ar kreiso roku, lai nevienam nebūtu tiesības man pēkšņi uzsaukt 'Buffalo!'], ik pēc 12 stundām vēderā iemetas krampis [šajā punktā seko sarkasma pārpilns 'nez, no kā?'] un no svētajiem pretglaukomas pilieniņiem, kuri man nodrošina acu gaismu, būtībā nav sevišķas jēgas, jo es tos visus tāpat izraudu ārā. Labi. Jāsakopjas, jāiznes tukšo taru un jāaizšļūc uz Mākslas muzeju, ar acīm pasmalstīt kādu peļķi Purvīša latviski dubļainajās pavasara peizāžās, afterwards jāiedzer kafiju Zirgu ielas 7. nama kafijotavā un jābrauc atpakaļ uz savu sasmakušo dzīvoklīti, mēģināt turēties kā jau sievietei pieklājas, jo kas tad cits atliek.