Miegs ir mainījis savu necaursitamo stāvokli un ir kļuvis caurs kā marle, es vadu brīnišķīgi piepildītas dienas un skatos uz saulīti, kurai šodien izkosts caurums [pēdējoreiz aptumsumu skatījos vēl supertālā bērnībā, Torņakalna mājas pagalmā, opis man nokvēpināja stikliņu, ierādīja skatīšanās manieri un es visu pēcpusdienu nostāvēju pagalma vidū].
Man ir neviltots prieks, ka sniega šķūris reizēm aizrokas arī gar manu māju [lai slava manam kaimiņam no Rīgas Tiltiem, bez viņa aizliktā vārda diez vai kāds vispār iedomātos, ka te arī ir iela], taču kopumā es palēnām sāku krist izmisumā par šito neizbrienamību - tā vien liekas, ka drīz vajadzēs ziemas olimpisko spēļu programmā ieviest disciplīnu '500 m sprints ar diviem iepirkumu maisiem pa riepas platuma taciņu', es noteikti būšu absolūtā čempione. Dzīvojieties, patērētāji.