Reizēm es atceros, kā pamatskolas un vidusskolas laikā domāju, ka gribētu būt rakstniece, redzot sevi vasaras sākuma pilnziedā, sēžot pie atvērta loga ar skatu uz dārzu un rakstot. Un būtībā jau tas ir tas, ko tagad daru. Tiesa, ir nedaudz citādi, kā manās fantāzijās, jo es nerakstu daiļliteratūru, bet akadēmiskus pētījumus, un kopumā tā aina nemaz nav tik idilliska un romantiska, taču tajos brīžos, kad par šo iedomājos, vienalga ir tāda laba sajūta. Tāds miers. Pat neraugoties uz termiņu tuvošanos, nogurumu un to, ka ir lietas, kas tiek upurētas, lai darītu šo. Tā ir laba sajūta šodienai.