|
Marts 12., 2012
 | 18:00
To, ka temporary darbinieks nav cilvēks, es jau esmu sapratusi. Nespēju noticēt cik lielas negācijas var nākt no darbiniekiem, kas tur strādā jau gadiem. Mēs esam kādi padsmit jaunie cilvēki, cik nu jaunie, tulīt jau vairāk kā 2 mēneši būs apkārt, bet viņi vienkārši nemaina savu attieksmi, un iepūt. Saprotu, ka var nepatikt atsevišķi indivīdi, teiksim es un Ela, jo neesam anglietes, vai Marks, kurš regulāri kavē, Maiks, kas par visu vienmēr pukst, un kura glāze vienmēr ir pustukša. Bet rodas tāda sajūta, ka tas bariņš stūrī ir vienkārši neapmierināti ar dzīvi kā tādu, jo visa viņu dzīve sastāv no sēdēšanas savā kaktā, un iešanas uz saldumu automātu ik pēc pusstundas. Daudzi no mums ir mēģinājuši būt draudzīgi, paši iet klāt, uzdot jautājumus, uzcienāt ar saldumiem, vienkārši papļāpāt, bet pretī saņem tik tādus skatienus, it kā mēs visi būtu meža dīvaiņi. Turklāt savu darbu mēs padaram patiešām labi, ne ar vienu nav bijušas nekādas problēmas. Šodien Ela ganrīz uzsprāga, jo jau kuro nedēļu mums ir jālabo tā kakta pieļautās kļūdas, par ko mēs neko nesakam, bet tikai, galvu nodūrušas, metamies iekšā. Kāds bija pamanījies izdzēst svarīgu failu ar rīcības plānu, kuru uzrakstīt nav viegli, un tas prasa daudz laika un izpētes. Viena no salīdzinoši normālākajām "kakta" dāmām pieteicās palīdzēt, jo vispār rakstīt rīcības plānus ir "kakta darbs" ne mūsu (jo mēs esam pārāk stulbi, protams). Tajā pašā brīdī kaut kāda cita sāka šņākt, ka tas esot jādara mums, jo mēs tur ap tiem failiem grābstoties un visu bojājot. Stulbākais šajā situācijā ir, ka mēs "negrābstamies" ap failiem, un lielāko daļu sava laika tērējam labojot tieši to veceņu paviršības, bet kur nu - tas paslīd garām nemanīts.
Labās lietas, kuras mēs daram neviens nemana, bet pietiek kaut vai nedaudz ne tajā virzienā paskatīties, kad jau tiek izsūtīti draudīgi epasti par disciplīnu un attieksmi. Skatos apkārt un nespēju noticēt kā var nokaut komandas morāli. Visi tie priecīgie cilvēki, kurus iepazinu janvāra sākumā, staigā apkārt ar pelēkām sejām un baidās pat iesmieties. Te tev nu bija liela un internacionāla kompānija.
|
Comments:
Ah, kaut kas dikti-dikti pazīstams, jā. Tādām vecenēm tikai lēnu un mokošu nāvi vajag. Un tādas ir visur.
Normāli. Cilvēki it visur savā pamatmasā cītīgi pozicionējas "savējie/svešie". Tikai dažādās sabiedrībās izvēlētie kritēriji atšķiras, princips jau vienāds. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}