Ir atlicis vien tāds sīkums kā algota darba atrašana, taču visādi citādi es apsveru domu par pēc iespējas ātrāku izvākšanos no šiem apartamentiem, patiešām - nē, ne jau tāpēc, ka kāds būtu norijis manus īpaši maliņā noliktos makaronus ar zīmīti 'rezervēts', bet gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka divus no pieciem dzīvokļa iemītniekiem es esmu sākusi organiski un pat slimīgi neciest [katrā ziņā ne par ko labu neliecina tas, ka vienīgās brīnišķīgās attiecības man ir ar mammu un kaķi]. Protams, ko gan es varu teikt, es aizžmiedzu acis un samierinos ar sev ierādīto ģimenes opeterenes vietu [ome, lai viņai vieglas smiltis, par opeterenēm dēvēja apteksnes], es beržu māju, gatavoju ēst, defilēju uz veikalu un atpakaļ divreiz dienā, skraidu uz gleznotavu un Jūrmalas gatvi, caurām naktīm taisu darbus un pa vidam brīnumainā kārtā kaut kad arī guļu, taču ibio rio, cilvēki mīļie - ja vīrietis ap 40 nespēj aiz sevis vienkārši iztīrīt duškabīni un mazā māsa diendienā lamā tevi tā, ka pat kārtīgam krievu tālbraucējam jāsarkst, tad par kādu gan līdzāspastāvēšanu var būt runa. Jā, viņi ir mana ģimene un man varbūt vajadzētu palūgt uzgāzt sev uz galvas vēl kādu sūdu spaini ģimenes saskaņas vārdā, bet nu nolāpīts, es taču nelūdzu katru vakaru taisīt remontu vai vēl nezkādas neiedomājamas lietas - es lūdzu tikai pašu elementārāko, ko nu galu galā vajadzētu katram pašam bez teikšanas prast, taču tā vien liekas, ka pavisam drīz es arī katram personīgi noraušu tualetē ūdeni, griezīšu nagus, barošu ar karotīti un tam visam paralēli būšu nogānīta ar visiem lamuvārdiem, kādus vien pasaule jebkad ir pazinusi. Slava tev, labā sirds, slava!